Noraugos, kā jaunie no rītiem steidzas uz darbu, kā mazie dodas uz skolu, un žēlabas, ka esam šai valstī palikuši tik maz, kļūst otršķirīgas. Mēs tomēr te esam joprojām!
Paskat, cik skaista un stipra savā plūdumā ir mūsu Likteņupe, cik daudz ir lietu un cilvēku, ar ko lepoties. Reiz man kāds kungs izteica dzēlīgu frāzi - kāpēc tagad vairs neviens nelepojas ar darbu? Ar kārtīgu, pamatīgu strādīgumu?
Vai ar to būtu jālepojas? Vai tomēr jāuztver kā valsti un tautu raksturojošu pašsaprotamu vērtību?
Pateicoties kārtīgam darbam, mēs arī pastāvam. Un lai kāds pamēģina ar akmeni mest, ka latvieši tādi nebūtu!
Tādi bija mūsu tēvi, vectēvi, tādi esam bijuši mēs, sūru darba mūžu, lai arī pie citas iekārtas, tomēr strādājot apzinīgi. Kāpēc lai tādi nebūtu mūsu bērni un mazbērni, kas Latvijas vārdu arvien biežāk nes pasaulē?
Lepnums par valsti nesākas līdz ar tās teritoriālo robežu, tas dzīvo mūsos pašos. Var lamāt valsti, valdību, var lamāt pats sevi, ja dzīvē nav izdevies sasniegt iecerēto, tomēr noniecināt zemi, kurā dzīvo, ir tāpat kā noniecināt pašam sevi.
Ir cilvēki, kuri teic, ka viņi vairs tikai vēlētos nodzīvot savu dzīvi. Ir tādi, kas vēlas izdzīvot. Un tādi, kuri vēlas to sakārtot. Sakārtot un izpucēt savu privāto telpu. Varbūt ar to arī jāsāk, lai cik daudz laika būtu atlicis. Sakārtot iekšējo pagalmu, sapost ārējo. Sakopt ielu.
Tad sapucēties un iziet ārpus savas ielas. Iziet, lai ar savu gaismiņu sirdī aizdegtu tūkstošiem citu padzisušo. Varbūt tad visiem rastos svētku sajūta.