Šī gada otrajā ceturksnī par darbu Un tomēr viņi visi ir savienoti Cēsu Mākslas festivālā Ivars Drulle ir izvirzīts Purvīša balvai 2015.
Tīri un solīdi
Savā jaunākajā izstādē Jums tūlīt atlaidīs to, kas cilvēkos snauž, mākslinieks cenšas parādīt caur iepazīšanās sludinājumiem, kurus viņš vācis pāris gadu garumā un kuros atklājas cilvēku apslēptās vēlmes un fantāzijas, «tas, ko viņš meklē un kā viņam trūkst». Vairākus no atrastajiem sludinājumiem copy and paste veidā Ivars Drulle ir pārnesis uz galeriju. «Tā kā tie visi ir ļoti personīgi, intīmi un bieži vien ar perversu nokrāsu, es nolēmu tos paslēpt,» paskaidro mākslinieks un paļaujas uz cilvēkiem piemītošo vēlmi paskatīties caur atslēgas caurumu. «Kad tu ieej zālē, viss šķiet tīrs un solīds, bet, kad tu sāc vērt vaļā, atklājas cilvēku tumšā puse, kā arī skumjas un vientulība,» norāda mākslinieks.
Almas baltajā zālē ir izvietots koka skapis ar daudzām durtiņām un pie sienām - melni aizkari, ko var atvērt, ar roku iedarbinot īpašu mehānismu. Acīm paveras iepazīšanās sludinājumu teksti, kas miksēti ar dzīvokļu pārdošanas sludinājumu attēliem. «Visgrūtāk bija izdomāt mehānismu, lai tas viss kustētos,» atklāj Ivars Drulle, kuram sākumā ir bijusi ideja, ka aizkarus varēs pavērt ar roku, bet tas ir bijis pārāk vienkārši, tāpēc izgudrojis kaut ko tādu, ko kopumā darbina 56 ritenīši. No firmas, kas piegādā materiālus Holivudas filmu industrijai, iegādājies lejamo plastmasu un izgatavojis nepieciešamās detaļas. «Tie ir veikuši tālu ceļu savā šķidrajā pirmformā,» akcentē mākslinieks.
Nebeidzamā meklēšana
«Apmeklētāji to nosauca par Dainu skapi,» rāda Ivars Drulle, kurš aiz skapja daudzajām durtiņām ir paslēpis vēl vairākus iepazīšanās sludinājumus, «tā ir mūsdienu folklora, kas raksturo mūsu laiku un cilvēkus: kādi mēs esam un par ko sapņojam.» Mākslinieks ir ievērojis, ka visinteresantākie sludinājumi ir tie, kurus ir rakstījuši vecāki cilvēki, - tieši starp tiem ir atrastas lielākās pērles: «Kad es jau biju piešāvies meklēšanā, jaunākus par 40 gadiem pat neskatījos.» Viens no mākslinieka favorītiem ir kāda 73 gadus veca vīrieša vēlme «pēc iespējas ātrāk» satikt savu otro pusīti, vīrietis sevi raksturo ar vārdiem - patīk viss labais. «Mums visiem tas patīk,» piebilst mākslinieks.
Pašā «Dainu skapja» centrā Ivars Drulle ir ielicis video no savas YouTube kolekcijas, kurā cilvēks brauc naktī pa mežu un ceļš sazarojas. «Viņš mēģina atrast, kurš ir pareizais ceļš, bet viņš visu laiku maldās,» stāsta mākslinieks, kurš uzskata, ka šis video simboliski apkopo aiz aizkariem un durtiņām paslēpto ne tikai sludinājumu, bet arī citu video un audio materiālu jēgu: meklē, atrod, atkal meklē. Vieni meklē piepildījumu caur iepazīšanās sludinājumiem, bet citi sevi ir atraduši «kaut kādās pilnīgi vājprātīgās aktivitātēs», piemēram, fonā skanot «mūžam Gaismas pils kalnā gavilēs», tiek uzstādīts pasaules rekords lēkšanā bērnu baseinā.
Turp un atpakaļ
«Es esmu sarūpējis pārsteigumu [..] savai sievai. Mēs vakarā iedzersim vīnu, un es viņai pasniegšu dzejoļu krājumu rokrakstā, jo mums drīz ir kāzu jubileja. Šī krājuma nosaukums būs Cietumnieka intīmās piezīmes,» - aiz vienām durtiņām «ir paslēpies» bijušais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, kurš pēc vairākām aiz restēm pavadītām diennaktīm ir apskaidrojies. «Tādas lietas ātri pāriet, un cilvēks atkal ieiet vecajā ķīselī,» uzskata mākslinieks. Atverot vēl citas durtiņas, sāk skanēt daudzbalsīgs dziedājums, ka Jēzus ir... «Kungs» vai «kruts»? «Arī izstādes atklāšanā cilvēki sadalījās divās nometnēs,» atklāj Ivars Drulle, kurš izstādē piedāvā dažādus sevis meklējumu veidus.
Galerijas otrā zālē ir apskatāmi Ivara Drulles darbi, kuros ir attēlotas ierīces sakrālās enerģijas uztveršanai. «Rietumu civilizācijā daudzu gadsimtu garumā baznīcas ir bijušas tās vietas, kur cilvēks var saplūst ar Dievu,» norāda mākslinieks, kurš piedāvā vairākas alternatīvas. Šie darbi ir radīti, balstoties nevis uz fantāziju, bet sakrālās ģeometrijas principiem. «Šeit viss ir precīzi aprēķināts,» atklāj Ivars Drulle, kura vectēvs ir bijis rasēšanas skolotājs. «Kopš bērnības esmu dzīvojis vienās rasetnēs, un tagad es tās beidzot liku lietā, jo te tiešām viss ir zīmēts ar cirkuļiem un lineāliem.» No baltās zāles atskan pornosaitē ierakstītas skaņas, kopā veidojot kopainu, kas plešas no sakrālas līdz pat dzīvnieciskai idejai par cilvēku, kurš, kā spožas gaismas apdullināts, cenšas atgūt spēju redzēt.
Izstāde