Ir vērts domāt, kā uzlabojama Latvijas politiskā sistēma, kā padarīt to caurskatāmāku, arī palauzīt galvu, kā vēl vairāk atvieglot dzīvi uzņēmējiem un līdz ar to pašiem darba ņēmējiem, lai gaidītā valsts izaugsme nepaliktu tikai skaisti saukļi vien. Divdesmit gados (labs laiks salīdzināšanai) ir padarīts daudz, lai gan stipri aizšauts arī garām, taču nenoliedzamu ieguvumu ir gana - kaut vai sākot ar vārda, pulcēšanās un politiskajām brīvībām. Pat allaž paliekot aiz igauņiem, arī Latvijā darbojas normālas tirgus ekonomikas likumi.
Var jau saprast, ka pēc treknajiem gadiem nākamās krīzes apstākļos ne vienam vien Latvijas ierindas vēlētājam tas kaut kā pazudis no apziņas un sākotnēji skaidrie orientieri kaut kur aizslīdējuši. Tomēr tas nenozīmē, ka ir pazudušas vērtības. Tās nav pazaudētas arī pēc iestāšanās ES un NATO, lai gan par to mēdz gausties arī politiķi. Vajag tikai padomāt, tad vērtības varēs pamanīt.
Tādā relatīvi nelielā starp rietumiem un austrumiem esošā robežvalstī kā Latvija, kas turklāt vēl izdzīvo smagu pārejas posmu no noziedzīgas un absurdas politiski saimnieciskās sistēmas (pirms 20 gadiem tas šķita vieglāk veicams), tieši iegūtās demokrātiskās brīvības ir lielākais ieguvums, tāpēc rūpīgi sargājamas un pilnveidojamas. Tas ir būtiskākais Latvijas uzdevums arī nākamajos 20 gados. Tas jāielāgo, lai cik grūta reizēm ir ikdiena. Visiem, protams, nav jādomā vienādi, taču vēlētāju vairākumam nevajag zaudēt pārliecību, ka Latvijas nākotne ir kopā ar demokrātiskajām valstīm. Der atcerēties, ka tieši skaidrība par saviem izvēlētajiem mērķiem Baltijas valstis neaizveda tajos maldu ceļos, kurp aizgājušas pārejās PSRS republikas, izņemot vienīgi Gruziju.
Kur vēl tālāk - Baltkrievijā, ko jau 17 gadu vada Lukašenko, atgriezušās rindas pie veikaliem un vairs lāgā nav nopērkama gaļa. Par Ukrainu gan šādas ziņas vēl nav saņemtas, taču ir skaidrs, ka gaidāmā ziema tur nebūs viegla. Arī Krievijā, kas, neraugoties uz enerģētisko resursu krājumiem, ekonomiskās attīstības ziņā atpalikusi pat no Gruzijas. Visas bijušās Padomju Savienības slāvu republikas patlaban vieno zināma politisko režīmu līdzība. Tur bargi soda par politisko darbību - Krievijā tas ir 13 gadu ilgu termiņu saņēmušais bijušais naftas magnāts Mihails Hodorkovskis, Ukrainā - bijusī premjerministre, opozīcijas līdere Jūlija Timošenko. Taču vēl iespaidīgāka ir Lukašenko darbošanās, kas uzreiz pēc beidzamajām prezidenta vēlēšanām aiz restēm ievietoja septiņus savus konkurentus.
Latvijai nav paveicies ar situāciju austrumu virzienā - ja notikumi Krievijā attīstās slikti, to jutīs visā Baltijā, taču ir arī labā ziņa - cerams, tas neļaus mums ieslīgt apātijā - der izlasīt Pola Goubla pēdējo analīzi par apdraudējumiem Baltijas valstīs.