Performances mākslas leģenda Marina Abramoviča, protams, nav mirusi - viņa ir sveika un vesela, superskaista un superaktīva. Rudenī māksliniece svinēs 65 gadu jubileju un uzsver, ka šobrīd viņai ir daudz vairāk enerģijas nekā jebkad agrāk - mākslai ir atjaunināšanas un uzlādēšanas spēks. «Man ir ārprātīgi daudz enerģijas. Katru rītu es pamostos, un man ir miljons ideju. Kādu dienu, kad man nebūs ideju un es jutīšos nogurusi, es apstāšos un vairs nestrādāšu, taču es nezinu, kad pienāks šis brīdis,» saka Marina Abramoviča. Tā ir tiesa, ka māksliniece jau ir atstājusi visus norādījumus, kā būtu jānotiek viņas bērēm. «Māksliniekam ir jāapzinās savs mirstīgums. Māksliniekam ir jādomā ne tikai par to, kā viņš dzīvo, bet arī par to, kā viņš nomirs. Bēres ir pēdējais mākslas darbs, ko mākslinieks atstāj pirms aiziešanas viņsaulē,» Marina Abramoviča raksta Mākslinieka dzīves manifestā.
Biogrāfijas remikss
Par mākslinieces izvadīšanas ceremonijas ģenerālmēģinājumu kļūs iestudējums Marinas Abramovičas dzīve un nāve/The Life and Death of Marina Abramović, kura pirmizrāde notiks 9. jūlijā Mančestras starptautiskajā festivālā. Uzvedumu veido kulta personību komanda - izrādes koncepcijas autors režisors un dizainers Roberts (Bobs) Vilsons, mūziķis Entonijs Hegertijs, aktieris Vilems Defo un pati Marina Abramoviča. Projektā piedalīsies aktieri un performances mākslinieki no dažādām valstīm. Izrāde tiek pieteikta kā dzīves teātris - tas nav stāsts par mākslu, tas ir stāsts par dzīvi. Marinas Abramovičas mākslu var iepazīt izstādēs - pērn notika viņas grandiozā retrospekcija Modernās mākslas muzejā Ņujorkā (MoMA), šogad oktobrī šī ekspozīcija pārveidotā formā tiks atklāta Laikmetīgās kultūras centrā Garāža Maskavā.
Iestudējums ir īpaši intriģējošs, jo Marinai Abramovičai vienmēr ir bijušas pretrunīgas attiecības ar teātri: «Ja tu esi performances mākslinieks, ja tu esi jauns, tev ir jāienīst teātris. Es to vienmēr esmu ienīdusi. Tagad es vairs neesmu jauna, tāpēc es varu paciest teātri, pieņemt to, varu būt toleranta pret to. Teātris ir absolūts viltojums, tur viss ir neīsts: nazis nav nazis, asinis nav asinis. Performancē ir gan nazis, gan asinis. Taču teātrī tu vari norobežoties no sevis, paskatīties uz sevi un daudzām lietām savā dzīvē no malas. Man tas bija vienīgais veids, kā atbrīvoties no sāpēm.»
Pievēršanās teātrim bija saistīta ar pārdzīvojumiem un pārmaiņām mākslinieces personiskajā dzīvē. No 1975. līdz 1988. gadam viņa strādāja duetā ar savu toreizējo dzīvesbiedru vācu mākslinieku Ulaju. Pat viņu šķiršanās tika pārvērsta par episka vēriena performanci - 90 dienas viņi gāja pretī viens otram no abiem Lielā Ķīnas mūra galiem, lai tikšanās punktā atvadītos uz visiem laikiem. «Attiecību beigas bija ļoti sāpīgas, es nespēju strādāt viena pati, jo ilgus gadus visu radīju kopā ar Ulaju. Vienīgais veids, kā tikt galā ar depresiju, bija iestudēt savu dzīvi un sāpi uz teātra skatuves. Tas ir vienīgais iestudējums, kurā es jebkad piedalīšos, - tas būs manas dzīves teātris. Mana biogrāfija uz teātra skatuves.»
Marinas Abramovičas pirmais teatrālais uzvedums Biogrāfija/The Biography tapis 1992. gadā. Nākamais - The Biography Remix/Biogrāfijas remikss - tika iestudēts 2004. gadā. Māksliniece nodod režisora rokās izejmateriālu - savas dzīves un mākslas fragmentus, realitātes gabaliņus, stāstus, atmiņas, vārdus, videoierakstus un fotogrāfijas. Ar šo informāciju viņš var darīt visu, ko vēlas. Hronoloģija nav jāievēro, dažus segmentus var izlaist, citus - rediģēt, īsināt un jaukt kā spēļu kārtis. Katrs režisors, kuru Marina Abramoviča aicina veidot izrādi, var brīvi «remiksēt» viņas dzīvi. «Katru reizi es ieraugu savu dzīvi pilnīgi citādu, katru reizi mana biogrāfija izskatās jauna,» piebilst māksliniece.
Divas bēres ar dzīvi pa vidu
Performancēs Marina Abramoviča vienmēr saglabā kontroli pār notiekošo, taču teātrī viņa pilnībā pakļaujas režisoram, kurš kļūst par viņas dzīves stāsta kuratoru. Režisoru Robertu Vilsonu māksliniece pazīst kopš 70. gadu sākumā, kad viņš pirmo reizi ieradās Belgradā ar savu monoizrādi. Iepriekšējās Biogrāfijas cikla daļas lielā mērā tika veltītas Marinas Abramovičas mākslai, pati uzveduma varone un jaunie mākslinieki uz skatuves atdzīvināja viņas vēsturiskās performances. Roberts Vilsons izvēlējies akcentēt tieši dzīves, īpaši - Dienvidslāvijā pavadītās bērnības faktus. Savā gleznieciskajā rokrakstā, meistarīgi regulējot klusuma, gaismas un kustības skaļumu, režisors iestudē Marinas Abramovičas bērnības un jaunības traumatisko pieredzi un traģikomiskās epizodes, kas kodolīgi, ironiski un baisi aprakstītas Marinas Abramovičas piezīmēs, kuras tapušas pirms 40 gadiem un kuras var izlasīt apgāda Phaidon izdotajā albumā par mākslinieci.
Izrāde Marinas Abramovičas dzīve un nāve sāksies ar visu triju Marinu bērēm. «Pēc tam mēs atgriežamies manā jaunībā, izejam cauri visai dzīvei, un izrāde beidzas ar bērēm, kurām seko dvēseles augšāmcelšanās. Sanāk - divas bēres ar vienu dzīvi pa vidu,» stāsta māksliniece, kura iecerējusi, ka viņas bēru ceremonijas viesi būs ģērbušies jautri un koši. Viņi ēdīs Marinas Abramovičas ķermeņa izmēra marcipāna kūku. «Es vēlos, lai cilvēki manās bērēs stāstītu jokus. Tā būs svētku, nevis sēru diena. Es jau iepriekš zināju, ka šajā Biogrāfijas versijā mums noteikti ir jāiekļauj bēres. Mana vecāmāte 40 gadu glabāja tērpu, kurā viņa būtu jāapglabā. Mode mainījās, un viņa mainīja šo tērpu, taču viņai viss bija sagatavots. Viņa nodzīvoja līdz 103 gadu vecumam. Gatavības ideja ir svarīga. Cilvēkiem nepatīk domāt par nāvi, viņi to cenšas izslēgt no savas dzīves. Es jau desmit gadu dzīvoju Ņujorkā, un amerikāņiem vispār šķiet, ka viņi ir nemirstīgi. Tā ir tāda mūžīgās jaunības kultūra, kur nāves iespējas nav. Es uzskatu, ka tas ir nepareizi,» intervijā žurnālam i-D stāsta māksliniece.
Nepastāvīguma ideja
«Neviens nav mūžīgs, un mani saista nepastāvīguma ideja, tai ir jābūt par dzīves un darba sastāvdaļu. Katru dienu. Tikai tad, kad jūs to pieņemsiet, jūs varēsiet baudīt dzīvi.» Nākotne ir neskaidra, to nevar plānot, vislielākā nozīme ir tagadnei, mirklim šeit un tagad - tieši tāpēc māksliniece uzsver ilgstošas performances svarīgumu. Jo ilgāka performance, jo ilgāks kļūst mirklis šeit un tagad - un laiks it kā apstājas. Šajā tagadnes brīdī nav ne pagātnes, ne nākotnes, ne nāves. Tajā ir jāuzkavējas pēc iespējas ilgāk, un performances māksla ļauj to izdarīt. Pērn muzejā MoMA Ņujorkā notikušajā Marinas Abramovičas retrospekcijā viņas performance The Artist Is Present ilga 716 stundu - visu izstādes laiku viņa sēdēja muzeja ātrijā, un ikviens apmeklētājs varēja apsēsties māksliniecei pretī un ieskatīties acīs.
Kopš 70. gadiem Marina Abramoviča mākslā pārbaudījusi savu fizisko un mentālo izturību. Cik spēcīgs var būt cilvēks? Cik efektīva ir ekstremāla sāpju terapija? Kur beidzas fiziskās sāpes? Kas slēpjas aiz visām grūtībām un mocībām, aiz totāla noguruma? Māksliniece ir pārliecināta, ka performance gan tās autoram, gan skatītājam ļauj piedzīvot iekšējo transformāciju, kas nostiprina garu. Jaunībā viņas māksla bija izaicinoši radikāla, pēdējos gados tā kļuvusi poētiski apcerīga. Par vienu no tuvākajiem Marinas Abramovičas draugiem ir kļuvis majestātiskais mūziķis Entonijs Hegertijs. «Viņa dziesmas trāpa man tieši sirdī. Entonijs nodzied divas rindas, un man birst asaras - tas ir satriecoši,» atzīst Marina Abramoviča. Entonijs sacerējis mūziku izrādei un pats tajā uzstāsies. Vienu viņa dziesmu uz skatuves dziedās arī Marina Abramoviča - Salt in My Wounds/Sāls uz manām rētām. Tā ir oda viņas gatavībai savā mākslā atklāt un atdot sevi visu.
Opera, kādu novērtētu Monteverdi
Uzvedumā būs dzirdams eksperimentālās mūzikas duets Matmos no ASV. Šie mūziķi ir sadarbojušies ar Bjorku gan viņas koncertprogrammās, gan ierakstu studijā. Duets guvis atzinību ar albumu A Chance to Cut Is a Chance to Cure (2001), kura skaņdarbos tika izmantoti fragmenti, kas ierakstīti plastiskās ķirurģijas klīnikas kabinetos un operāciju zālēs. Kāds ir liposakcijas - tauku atsūkšanas operācijas - ritms? Kādas skaņas piepilda dzirdes pārbaudes kabinetu? No šīm dokumentālajām detaļām duets Matmos izveidojis dinamisku un pat ironisku elektronisko mūziku.
Iestudējumā spēlēs amerikāņu aktieris Vilems Defo, kurš ir slavens ar dēmonisku briesmoņu un ekscentrisku frīku lomām. Viņš tēlojis Jēzu Mārtina Skorsēzes drāmā Kristus pēdējais kārdinājums un Vīrieti Larsa fon Trīra traģēdijā Antikrists. Vilems Defo ir redzams Viljama Fridkina, Deivida Linča, Olivera Stouna, Deivida Kronenberga, Ābela Fereiras un Vima Vendersa filmās.
Marinas Abramovičas dzīve un nāve būs skatāma sešus vakarus no 9. līdz 16. jūlijam Mančestras teātrī The Lowry. Nākamā gada aprīlī notiks desmit izrādes Madrides operā Teatro Real. «Operas mākslas formai ir jāattīsta jauni veidi, kā skatīties nākotnē. Tas nozīmē jaunu komponistu piesaistīšanu, kā arī projektus, kurus rada izcili vizuālie mākslinieki, aktieri un dziedātāji, kuriem nav obligāti jābūt operas vokālistiem. Entonija liriskums savienojumā ar Boba Vilsona un Marinas Abramovičas talantu padara šo iestudējumu par īstu operu, kādu novērtētu pat Monteverdi,» cer Madrides Teatro Real mākslinieciskais vadītājs Žerārs Mortjē.