Sāremā glābj Krētu

Lasītājus nodarbinājis jautājums: vai Igaunijai var nākties maksāt par finansiāli savārgušo eirozonas dalībvalstu, pirmkārt, jau Grieķijas, glābšanu? Tā tas diemžēl ir. Līdz šim maksātspējas risku pārvēršanos bankrotā šajā un vēl vairākās valstīs novērsis citu eiro lietojošo zemju atbalsts. Ir acīmredzami, ka vismaz Grieķija atdot savus parādus nespēs, bažas ir arī par vairākām citām valstīm, tāpēc daļa krīzes ugunsgrēka dzēšanai veltīto resursu tiks zaudēta.

Šeit nav vietas skaudības bikstītam ļaunam priekam, jo tas, kas ir labi vai slikti Igaunijai, ir arī labi vai slikti mums - gan politiski, gan ekonomiski. Turklāt jāatceras, ka eiro ieviešana bija plānota kā mūsu ekonomikas stabilizācijas programmas izejas stratēģija, tātad - krīzes novājinātā, ticamību zaudējusī Latvija pievienosies varenajam, nesatricināmajam eiro. Tagad izrādās, ka cerētais atbalsta punkts ir vājāks, nekā bijām gaidījuši, kas nozīmē, ka mums pašiem ir jākļūst stiprākiem, turklāt neatkarīgi no tā, vai saglabājam latu vai ne. Vai nepatīkamās atklāsmes par eiro mainīs Latvijas ekonomisko stratēģiju? Es teiktu, ka tuvākajā nākotnē darāmo darbu sarakstu tas nemaina, taču esam vairāk uzzinājuši par to, kāda dzīve mūs gaidītu eirozonā. Kurš gan 2008. gada beigās varēja iedomāties, ka lielajai, bagātajai Itālijai par aizdevumiem eiro būs jāmaksā vairāk nekā Latvijai latos?! Var gadīties arī tā, ka Latvijai eirozonā par parādiem būtu jāmaksā vairāk, nekā paliekot ārpus eirozonas - gan lielāka kopējā saistību apjoma dēļ, gan procentu maksājumiem par katru aizņemto latu. Taču «bāzes» scenārijs joprojām ir zemākas likmes eiro ieviešanas gadījumā, turklāt savas valūtas saglabāšanai rada arī citus riskus, par kuru esamību pārliecinājāmies 2008. gada nogalē, kad ar saviem resursiem nācās glābt Parex banku. Latvijas ekonomika ir stiprinājusies, turklāt straujāk, nekā gaidīts, tāpēc ir palielinājusies mūsu rīcības brīvība. Taču uzticēšanās finanšu tirgos nekad nevar būt par daudz. Jāturpina strādāt pie tās vairošanas, ar piebildi, ka valsts maksātās procentu likmes ir atkarīgas ne tikai no deficīta un parāda apjoma, bet arī no izaugsmes tempa, kura noturēšana, kāpināšana pati par sevi ir svarīgs mērķis. Tāpēc nestrādās princips: jo vairāk mazinām deficītu jau tūlīt, jo labāk. Ir jāatrod saprātīgs līdzsvars. Tāpēc man šobrīd galva nesāp par to, vai mums eiro 2014. gadā vajag vai nevajag. Divi gadi ir ilgs laiks ekonomikā. Nav vērts prognozēt neprognozējamas lietas, ja ir tik daudz darbu, par kuru neatliekamību nevienam nav šaubu.