Uzvarētājs saņems 7000 eiro naudas balvu, iespēju sarīkot izstādi dzimtenē un personālizstādi laikmetīgās mākslas muzejā MUMOK Stokholmā, kā arī izstādes kataloga publicēšanu. Tomēr arī pavisam neseni vietēja mēroga panākumi ir pietiekams iemesls atgādināt, ka ir labi skatīties labas izstādes vai vismaz kārtējā TV seriāla vietā ielūkoties kāda mākslinieka mājaslapā un «noskatīties» kādu mākslu, piemēram, kaut ko no www.salmanis.com.
Uzziņai par vietējiem panākumiem - Krišs Salmanis bija nominēts Purvīša balvai 2011 par izstādi Pazudušie (2009) un nesen arī Dienas gada balvai kultūrā par izstādi Laika bedre kopā ar gleznotāju Daigu Krūzi. Turklāt kopš intervijas, ko varējām skatīties un klausīties Purvīša balvas nominantu izstādē, māksla vairs nav Kriša Salmaņa hobijs. Tagad viņš esot pilna laika mākslinieks. Lai noorientētu lasītāju, jāmin, ka Krišs Salmanis ir viens no veiksmīgākajiem un interesantākajiem māksliniekiem, kas savulaik absolvējuši slaveno Vizuālās komunikācijas nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā. 2003. gadā šo nodaļu beidza arī Katrīna Neiburga, Ieva Jerohina-Epnere, Ingrīda Pičukāne, Maija Līduma u. c.
Cilpa un citi koncepti
No Salmaņa darbiem vienmēr dāsni šķiļas paradoksi, arī ironija un analītiskums. Kopā šīs pazīmes skaisti sasējis kritiķis Vilnis Vējs, rakstot, kāpēc iesaka Dienas gada balvai izstādi Laika bedre, proti, tur īpašs spriegums esot bijis «starp analītisku un juteklisku pieeju, ironisko Mendeļejeva sapni un ekspresīvo saullēktu». Pirms vairākiem gadiem viens no jaunākas paaudzes «vizkomiešiem» Armands Zelčs žurnāla Studija intervijā lūdzis Krišu komentēt cilpu kā biežu darbu komponentu. Krišs toreiz atbildējis apstiprinoši un mēģinājis arī stāstīt, kāpēc: «Ja nopietni, tad cilpa mani saista kā ērts pasaules modelis, kas piemērojams dažādos līmeņos. No gluži ikdienišķiem sīkumiem līdz dzīvei kopumā. Visu laiku manis nav, tad es drusku esmu, tad atkal visu laiku neesmu. Slēgta formula, kas nemitīgi atkārtojas un ir vienāda visiem neatkarīgi no tā, ar kādām detaļām piepildām sev pieejamo laiku. No otras puses, tieši sīkumi izšķir, vai mana cilpa ir bijusi kā vērta. Varbūt tādēļ mani īpaši interesē neparastas animācijas tehnikas - grafiti, plastilīna nospiedumi uz skenera, gleznojums telpā.»
Krišu interesē valoda, visādi triki ar nozīmēm, piemēram, kādā Vonnegūta grāmatā aprakstītā neizdevušos iekšdedzes dzinēju projektu muzeja nosaukums bijis Stulbības sarežģītais veltīgums. Šo sarežģīto veltīgumu kā svarīgu konceptu mākslā un dzīvē Salmanis akcentējis intervijā kim? Viņš raugās konceptuāli pat uz savu biogrāfiju vai, precīzāk, dzimšanas un dzīves vietu. Esot taču jauki kaut kur ārzemēs, kur pēdējā laikā daudzi mākslinieki dzimuši vienā valstī, mācījušies otrā, bet dzīvo un strādā vēl trešajā, ar sevi iepazīstināt - mācījies Rīgā, dzīvo un strādā Rīgā.
Krišs analizē ne tikai to, ko pats dara vai nedara, bet reizēm arī citu mākslinieku izstādes. Nu gan diemžēl viņa publicista gaitas šķiet apsīkušas, bet savulaik žurnālā Studija lasāmie raksti un intervijas šķiet gana saistošas joprojām. Viens no spilgtākajiem iespaidiem izstādēs bijis Ērika Boža personālizstāde Instrukcija (2009), kuras centrālais darbs Sargājošās debesis šķitis tik satricinošs, ka nevar nerakstīt. «Ja būtu jāraksta, tad tā es arī gribētu rakstīt - jūtot, ka kaut kas uzrunā, vai arī uzrunā kaut kā nelāgi.»
Salmanis šeit un tagad
«Šobrīd man ļoti patīk lasīt vienu grāmatu, kur tāds Viljams Furlongs vairākas dekādes intervējis visādus zināmus māksliniekus. Vienkārši rakstījis to visu kasetēs, un tikai tagad pavisam nesen intervijas izdotas.» Neesot piedzīvotas nekādas lielas saturiskas atklāsmes, bet bijis interesanti, cik mākslinieki dažādi runā un kā tam atbilst vai - gluži otrādi - neatbilst viņu māksla. Turklāt izskatoties, ka tas, ka mākslinieki mokās, ka nav pārāk gudri vai pietiekami labi neprot kaut ko paskaidrot, neesot nekāda vietējā liga. Visi mokās. Vēl Salmanis joprojām sajūsminās par Martina Krīda mākslu, kurā esot vēl mazāk ko redzēt nekā Salmaņa paša darbos, toties ir ko dzirdēt, jo mākslinies ir arī mūziķis. Vēl interesants liekoties Pēters Millers, kura galvenā darba metode ir eksperiments. Atšķirībā no Kriša, kurš eksperimentē, lai nonāktu pie kādas atbilstošas tehnoloģijas un izteiksmes, ko tad izmanto kāda darbietilpīgā un rūpīgi izplānotā darbā. Krišs tikko atgriezies no jauna lietuviešu rezidenču centra Lietuvā Nidā, kur nodevies tieši eksperimentiem, vienkārši treniņam - vācis piekrastes atkritumus un veidojis no tiem mazas skulptūriņas. Viens Kriša darbs - video Duša - nopirkts topošajai Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijai.