Pamatā tā ir vide - atbalstoša, iesaistoša un iedvesmojoša. Tāda vide, kurā skolēns justos novērtēts, pieņemts un brīvs kļūdīties, šaubīties, meklēt. Man to ļauj apgalvot pašu skolēnu teiktais par to, ko viņi skolā (skolotājā) novērtē visvairāk: izpratni, atbalstu, ieinteresētību, prasmi īstajā laikā izteikt uzmundrinājumu, atzinību vai kādu stingrāku vārdu, pretimnākšanu, iecietību un pacietību, spēju radīt pārliecību - es varu, man izdodas. Mani šādi skolēnu vārdi neizbrīna, jo skola jau nav stāsts par atzīmēm, bet gan par bērniem, kuri veidojas atvērti un radoši, pašmotivēti un patstāvīgi, par sevi pārliecināti un droši. Vai arī gluži pretēji. Tas ir stāsts par vērtībām, kompetencēm un pieredzi, ko viņi paņem līdzi turpmākajā dzīvē. Es to uztveru kā skolas galveno uzdevumu - pamanīt katrā skolēnā īpašo un vērtīgo, uztaustīt un atraisīt viņa potenciālu, gudri virzīt un motivējoši izvērtēt viņa izaugsmi vai iemeslus, kas to bremzē. Un, protams, šajā procesā iesaistīt arī vecākus.
Jā, tas ir grūti, dažubrīd šķiet pat neiespējami. Bet man neiziet no prāta kādas skolotājas it kā atvainojoties teiktais: «Es biju tik laimīga, ka viens skolēns, kuram parasti vairāk par četri ielikt nevarēju, pārbaudes darbu bija uzrakstījis uz astoņi, ka pirmajā mirklī pat piemirsu uzslavēt tos ierasti labo atzīmju saņēmējus, kuri dabūja 10.» Manuprāt, te slēpjas skolotāja (skolas) misijas jēga - saprast, ka ikviena skolēna veiksmes/neveiksmes stāstam «apakšā» ir iemesls, kas vai nu ļauj viņam nodrošināt labu sniegumu, vai arī kā «vadātājs» aizvirza prom no mērķa un rezultāta. Un tikai tad, kad šis «sānsveres faktors» noskaidrots, aizvest četrinieku līdz astoņniekam vai tālāk.
Es nerunāju par formālu atzīmju uzlabošanu, bet par skolas (skolotāja) prasmi palīdzēt skolēnam apjaust savu varēšanu, izjust sasniegumu garšu, lai pēc tam viņš vieglāk uzņemtos atbildību par savu rīcību, neatkāptos grūtību priekšā un paveiktu dzīvē to, ko vēlas un kam radīts.
*GlaxoSmithKline Latvia komunikāciju vadītāja, 9. klases skolēna mamma