Atbilstoši Petersona Starptautiskās ekonomikas institūta veiktai apjomīgai analīzei gadījumā, ja Ķīna reformēs savu finanšu sistēmu un atļaus ārvalstniekiem piekļuvi savam iekšējam tirgum, ir nepieciešami tikai 10-15 gadu, lai juaņa kļūtu par otru pasaules rezerves valūtu - blakus dolāram - un lai līdz 2030. gadu vidum izveidotos valstu bloks, kurā juaņa ir dominējošā rezerves valūta. Institūta ekonomisti īpaši uzsver Ķīnas spēju mācīties no citu valstu kļūdām un šī iemesla dēļ uzskata, ka Ķīnas juaņa neatkārtos Japānas jenas 1990. gadu sākuma pieredzi, kad pēdējai tāpat bija visas iespējas ieņemt vienas no pasaules rezerves valūtām statusu, taču šīs iespējas lielā mērā palika neizmantotas.
Vērts gan uzsvērt, ka gandrīz visi pētījumi par juaņas kā pasaules rezerves valūtas perspektīvām balstīti uz ekonomiskajiem parametriem, bet, piemēram, Vācijas izdevums Der Spiegel norāda, ka rezerves valūta nozīmē arī ievērojamu nodrošinošās valsts politisko ietekmi globālā mērogā. Izdevums brīdina, ka Rietumu pasaulē pastāv neuzticība Ķīnas politiskajai sistēmai, un tas var sarežģīt Pekinas mērķus attiecībā uz juaņu. Tomēr arī Der Spiegel atzīst, ka Ķīnai, radot tādu uzkrājumu saglabāšanas mehānismu, kas būs neatkarīgs no ASV dolāru drukāšanas mašīnām, jau drīzā nākotnē radikālas izmaiņas piedzīvos daudzi šķietami nesatricināmi ekonomiskie parametri, tajā skaitā ASV parādsaistību drošums un ASV Federālās Rezervju sistēmas (FRS) dolāra dominējošais statuss. Tajā pašā laikā Pekina ir vitāli ieinteresēta, lai pasaules ekonomikas dedolarizācija būtu pakāpeniska un kontrolējama, jo pēkšņas izmaiņas pastāvošajā sistēmā būs milzu trieciens pašai Ķīnai.