1991. gada 22. jūnija SestDienas salona intervijā ar profesori, autori, redaktori un pētnieci, kas tā gada 24. maijā Karalienes universitātē Kanādā bija saņēmusi tieslietu doktores grādu, sarunājās Lelde Stumbre, un pirmais jautājums bija par saulīti: «Kas īsti ir Saule tavā dzīvē?»
«Vienpadsmit gadu vecumā aizbraucu uz Maroku. Kopā ar vecākiem. Mēs iebraucām pēcpusdienā, aprīlī. No Minhenes, kur viss palika melns, pliks, zem svina pelēkām debesīm. Tas bija 1949. gadā, kad mūs, bēgļus, ar kara lidmašīnu aizveda uz Maroku. Mēs nolaidāmies Kasablankā, un mans pirmais iespaids bija, ka viss ir tādā aprikozes krāsā, žāvētas aprikozes krāsā, oranžīgi zeltains. Un koši zilas debesis. Tad pa putekļiem vecā kravas mašīnā mēs nez cik ilgi kratījāmies uz kaut kādu spēkstaciju upes krastā - to cēla franči. Viņiem bija vajadzīgs darbaspēks, un tādi bēgļi bija īsti labi. Tad mūs ievietoja tukšā cementa mājā ar vienu mēbeli - divguļamu gultu un matraci. Otrā rītā es gāju ārā. Bija tāda sajūta, ka man izdur acis. Saule! Jā, fiziskas sāpes, it kā tev izdurtu acis! Tāda uzbāzīga, agresīva gaisma! Es tūlīt iebēgu iekšā. Man likās, ka nemūžam to neizturēšu, ka noteikti nomiršu. Bet mēs nodzīvojām tur sešus gadus. Pieradu. Vēl vairāk. Kad atbraucām uz Kanādu, tas bija augustā, man visu laiku bija sajūta, it kā zvīņas būtu uz acīm, gribējās no tām kaut ko izrīvēt.»
Vīķe-Freiberga izstāstīja arī to, kurā zemes vietā sākas gaisma: «Visi jau jūsmo par Francijas dienvidiem, kur bijuši visi slavenie gleznotāji, bet tas viss ir priekš kaķiem. Mēs ar vīru vienos Ziemsvētkos braucām uz Maroku cauri Francijai un Spānijai. Nonācām pie Gvadalkiviras upes, arī vakarā. Otrā rītā izejam laukā, un es saku Imantam: re, kur ir tā vieta. Andalūzija. Te sākas Gaisma.»
SestDienai Vīķe-Freiberga atklāja, ka Saule mīl visus vienādi: «Dainās Bārenītei kāzās līdzi nāk Saule un Pērkons, jo viņai nav dižo radu, dižo vedēju. Tas man ir ļoti tuvs, jo bēgļu gaitās es visu laiku sajutu, ka esmu ārpusē. Ne tāda kā citi bērni. Mūs sauca par «netīrajiem krieviem» un «nolādētajiem ārzemniekiem». Tie, kas sauca, bija tie «bajāri» un «labie ļaudis». Lai kur mēs nonācām, vajadzēja atkal un atkal lauzties tam visam cauri. Vācijā triju nedēļu laikā es iemācījos vāciski, lai nebūtu vismaz valodas barjeras. Marokā gāju franču skolā. Bet visur mēs bijām tikai trešās šķiras cilvēki, un tā ideja, ka Saule visiem spīd vienādi, jau ļoti agri man kļuva skaidra.»
Vaicāta, vai ir saulainākas un ne tik saulainas tautas, Vīķe-Freiberga atzīmēja, ka franči, kuri tiek uzskatīti par «siltiem», var būt arī tik auksti, ka bail, un izstāstīja savu pieredzi ar latviešiem, kad no Marokas iebrauca Toronto. «Te nu es savos sešpadsmit gados izcīnīju beidzamo un grūtāko cīņu. Šejienes latviešu sabiedrība jau bija izveidojusies, nostabilizējusies, un viņi neņēma mūs pretī! Bet es biju jauna, bez draugiem un it kā taču latviete! Tādi nu viņi bija, tie latvieši. Gāja briesmīgi…»
Paskaidrojusi, ka Saule var būt arī visai nežēlīgs dievs, Vīķe-Freiberga atzinās, ka attiecības ar nāvi viņai ir ļoti konkrētas, var teikt, ka jau no agras bērnības viņa dzīvo zem nāves zīmes. Daudzu tuvinieku un draugu zaudējums iespaidojis viņas ticību: «Jaunībā es tiku audzināta luterāniskā garā, biju īsti ticīga, bet vienmēr, kad griezos pie Dieva, jau it kā zināju - tas nelīdzēs, viņi tik un tā nomirs. Tas likās pavisam netaisnīgi. Universitātes laikā savu ticību es pazaudēju un vēlāk pievērsos misticismam, iestājos Rozes Krusta ordenī, sāku nodarboties ar meditāciju. Man ir bijuši tādi atklāsmes brīži, it kā zvīņas no acīm būtu nokritušas, un redzu pasauli pavisam citādu. Tā ir tā pati, bet citāda. Un ir pilnīga pārliecība, vienkārši zinu, ka augstāka vara pastāv un ka tā ir labdabīga. Kļūst skaidrs, ka, neskatoties ne uz ko, viss šajā pasaulē ir tikai uz labu, dvēsele tiešām ir nemirstīga un nekas viņai nevar kaitēt. Jā, kad tas stāvoklis beidzas, tad atkal nāk virsū vecais - bailes no Nāves, slimībām, tumsas. Bet pārliecība paliek, ka mans iekšējais ES tomēr ir nemirstīgs, tas te ir bijis un vēl ilgi būs. Savu miesu es valkāju kā šīs drēbes, ko vakarā novilkšu, un rīt vilkšu citas,» stāstu par sauli Vīķe-Freiberga beidza, noteikdama, ka saules mūžu nodzīvot viņa negribētu: «Dvēsele ir mūžīga, ar to pietiek. Pat Saule nav mūžīga, tikai viņas dvēsele.»