Savai ilgstošajai neizdarībai pagaidu valdības vadītāja Roza Otunbajeva tagad centusies pielikt punktu un atzinusi, ka pašiem trūkstot spēka nemieru likvidēšanai, un griezusies ar lūgumu pie Krievijas nosūtīt uz Kirgizstānu armijas vienības. Sākumā ticis skaidri norādīts, ka tiem būtu jābūt Krievijas «miera uzturētājiem», taču tagad R. Otunbajeva to nosaukusi par «trešo spēku».
It kā viss nebūtu gana skaidrs - ir gan nemieri, gan izteikts lūgums par palīdzības sniegšanu, taču Maskava nez kāpēc nesteidzas, lai gan notikumi norisinās teritorijā, ko Krievija uzskata par savu interešu zonu. Līdz šim gana skaudīgi tā ir centusies nepieļaut, ka citas valstis, vispirms jau ASV palielinātu savu politisko un ekonomisko ietekmi ne tikai Kirgizstānā, bet arī citās bijušajās PSRS Vidusāzijas republikās. Vēl pirms neilga laika bija apdraudēta amerikāņu gaisa spēku bāzes saglabāšana Manasā netālu no Kirgizstānas galvaspilsētas, par kuras izmantošanu nabadzīgā valsts saņem gana lielu nomas maksu.
Neizpratni izraisa kirgīzu pagaidu valdības bezrūpīgā attieksme pret iespējamo nemieru eskalāciju, kad aiz muguras jau bija pirmais nemieru vilnis un bijušā valsts vadītāja Kurmanbeka Bakijeva atbalstītāji šķietami bija pieņēmuši jauno situāciju. Lai nu kam, bet valdībai Biškekā nebija noslēpums, ka tradicionāli tieši valsts dienvidi un Fergānas ieleja ir paši sprādzienbīstamākie reģioni valstī. Taču nekādi drošības pasākumi netika veikti, un etniska naida uzkurinātu vardarbību nevarēja novērst. Pēc tam jau vairs nebija nozīmes R. Otunbajevas paziņojumiem par visu līdz pat sešdesmit gadu vecu vīriešu mobilizāciju.
No Kirgizstānas aizbēgušo uzbeku skaits ir sasniedzis trīsdesmit divus tūkstošus. Patiesi draudīga situācija, tādēļ galvenā šī reģiona patrona - Krievijas - atturīgums pret skaidro palīdzības lūgumu izskatās pat zināmā mērā cinisks. Kā lai samēro šādu izturēšanos ar ātro «palīdzības» sniegšanu Gruzijas teritorijā 2008. gada vasarā? Kā Gruzija, tā arī Kirgizstāna (šī valsts vismaz formāli) ir neatkarīgas valstis, taču iemesls atšķirīgu līdzekļu izvēlei jāmeklē Vidusāzijas valsts vājumā. Tieši tāda valsts savā ietekmes zonā Maskavu apmierina visvairāk. Pēdējo divu desmitgažu notikumi reģionā neliek domāt, ka Krievijai būtu bijusi vēlēšanās un arī spējas īstenot Vidusāzijā savu Maršala plānu.
Aiz šā konflikta, lai kas arī būtu devis rīkojumu par tā izraisīšanu, saskatāmi vismaz vairāki Maskavas mērķi. Pagalam novājinātā Kirgizstāna var izrādīties ļoti piekāpīga, risinot ekonomiskus jautājumus, kas atbilst Krievijas interesēm. Tagad zināmu slogu ar bēgļu ierašanos ieguvusi daudz lielākā un spēcīgākā Uzbekistāna, turklāt nenākas šaubīties par vēsumu Biškekas un Taškentas attiecībās. Tādas ir arī Tadžikistānas un Uzbekistānas attiecības. Grūti noticēt, bet uz robežas starp šīm divām kaimiņvalstīm ir gan dzeloņdrātis, gan mīnu lauki. Tas nekas, ka tās abas ir vienas organizācijas - Kolektīvā līguma drošības organizācijas (KLDO) - dalībvalstis. Tur valdošā masveida nabadzība, ko nosaka Vidusāzijas režīmu nedemokrātiskais raksturs, ir pa prātam Maskavai, jo tā ļauj paturēt šīs republikas savā orbītā, turklāt draudzēšanās taču notiek pilnībā pēc ģīmja un līdzības. Domstarpību par cilvēktiesībām Vidusāzijā un Krievijā KLDO dalībvalstu līderiem nav, un viņi savā starpā saprotas labi. Sevišķi spilgti tas kļuva redzams Andižānas notikumu laikā, kad Uzbekistānas prezidenta Islāma Karimova režīms barbariski nogalināja simtiem neapmierinātu cilvēku. Der atcerēties, ka tieši Kremlis sniedza morālu atbalstu I. Karimovam, liekot nicīgi izturēties pret cilvēktiesību aizstāvju apsūdzībām.
Savulaik maldīgi šķita, ka Kirgizstāna ar šķietami lielāku politisko brīvību var kalpot par piemēru citām Vidusāzijas valstīm. Tomēr reģionālais brīnums izpalika. Kirgizstānā tāpat plauka valdošās elites pilnīga patvaļa, korupcija sasniedza neiedomājamus augstumus, bet lielākā nācijas daļa dzīvoja nabadzības noteiktu beztiesīgu un bezcerīgu dzīvi. Nav brīnums, ka piemērotu apstākļu, arī ārējas ietekmes dēļ izvēršas asiņaini notikumi. Eiropas Parlaments savā doktrinārajā dokumentā par Vidusāziju savulaik norādīja, ka masveida represijas, korupcija un ekspluatācija, kā arī politisko tiesību trūkums paaugstina ekstrēmisma un terorisma risku.