Kāda šobrīd ir situācija ar rokas savainojumu?
Kopš kritiena ABA [Amerikas Riteņbraukšanas asociācijas čempionāts] pēdējā posmā nu jau pagājuši kādi septiņi mēneši. Izmežģīju locītavas kaulu, salauzu roku, norāvu pleca saites. Nācās veikt divas operācijas. Cerēju, ka pēc pāris mēnešiem būšu atpakaļ, bet kauls negribēja dzīt. Tā pagāja pieci mēneši...
Šķiet, bija arī kādas problēmas ar ārstiem?
Emociju uzplūdā tas pārāk skaļi izskanēja. Ārsti visu ļoti labi izdarīja, taču problēma bija, ka viena operācija bija Amerikā, tad gāju pie ārstiem Latvijā, tad - atkal Amerikā. Ārstam jau ir jāzina traumas pagātne. Tāpēc atgūšanās mazliet ieilga.
Vai šobrīd viss ir kārtībā?
Roka un plecs vairs nesāp, taču vēl daudz un ilgi jāvingrina. Kustība locītavā vēl ne tuvu nav tāda, kādai tai jābūt. Braukt gan netraucē, galvenais, ka nesāp. Vairāk problēmu ir treniņos svaru zālē, kur ne visu vēl varu izdarīt.
Ko darīji «brīvajos» mēnešos?
Pirmajos bija ieplānots mazliet atpūsties, jo kritiens bija tieši sezonas pēdējā posmā. Tie bija cerīgi mēneši, jo domāju, ka ģipsi drīz ņems nost un varēšu kāpt uz riteņa. Mēnesi vienīgais treniņš bija stundu ilgs gājiens svaigā gaisā uz svaru zāli vingrināt roku un tikpat ilgi atpakaļ. Pēc tam ārsts teica, ka labi neizskatās, uzlika vēlreiz ģipsi… Tad gan man sākās panīkums, negribējās vairs neko darīt. Sēdēju mājās ar nolaistām rokām, jo likās, ka bišķiņ par ilgu tas viss velkas. Kad ģipsi atkal noņēma, vairāk konsultējos ar savu fizioterapeitu Mareku Osovski. Viņš atbrauca pie manis uz Ameriku, palīdzēja vingrināties. Tad atbrauca arī treneris Ivo [Lakučs]. Tā kopīgiem spēkiem pamazām esmu ticis atpakaļ uz sliedēm.
Atceries to brīdi, kad beidzot atkal uzkāpi uz riteņa?
Jā (ar smaidu). Sajūta bija kā mazam bērnam, kurš pēc ilga pārtraukuma atguvis iemīļoto mantiņu. Tiesa, traucēja sāpes, ko jutu sitienos, tāpēc divas nedēļas faktiski braucu ar vienu roku. Pēc tam mazliet apslimu, kādu nedēļu nebraucu un pēc tam sāpes vairs nejutu. Roka bija gan apradusi ar sitieniem, gan atpūtusies.
Cik daudz šī izlaistā pusgada dēļ esi zaudējis?
Profesionālajā sportā neviens negaida. Braucēji nepārtraukti trenējas, aug. Kamēr audz viņiem līdzi, to tik ļoti nejūti, taču pēc pusgada pauzes starpība ir ievērojama.
Otrajās sacensībās izcīnīji trešo vietu Eiropas čempionāta posmā!
Jā, tā bija laba pieredze. Finālā aizgāju pa priekšu, bet trasē mani vienkārši apstrādāja. Tur arī parādījās tie pieci mēneši. Mājās gan braucu tikai ar pozitīvām emocijām, jo nebija uzdevuma uzvarēt, bet gan atgūt pārliecību. Agrāk man tā bija ap 99, tagad ir ap 60 procentiem.
Kāds tev šķita jaunais Francijas talants Dodē?
Viņš bija vinnējis jau visus desmit mačus. Cilvēki runāja - brauks Štrombergs viņu apstādināt (smejas) -, taču tas nebija mans mērķis. Viņš ir baigais cīnītājs. Bija aiz manis trasē, taču ļoti gudri un mazliet nekaunīgi ar labu spēka paņēmienu mani apstrādāja.
Cik konkurētspējīgs jūties pirms pasaules čempionāta?
Jūtu, ka visam vajadzētu būt kārtībā. Protams, kādā braucienā tie pieci mēneši var parādīties, gan noskaņojoties, gan startā, bet fiziski jūtos labi, psiholoģiskā pārliecība ar katru dienu aug.
Vai mērķis ir aizstāvēt titulu?
Mana filozofija ir tāda - ja braucu uz mačiem, tad mans mērķis ir uzvarēt. Jā, pirmajās sacensībās bija jāatgūst pārliecība, jāsajūt sacensību atmosfēra, taču nu jācīnās par uzvaru.
Vai gadu pirms Londonas vari sevi salīdzināt ar laiku pirms Pekinas?
Tad tas viss bija citādi, jo BMX spēlēs bija pirmo reizi, man bija 20 gadu. Olimpiskais zelts bija vairāk sapnis, taču, sākot ar veiksmīgo Eiropas čempionātu, pārliecība auga. Uzvarēju pasaules čempionātu, un tad radās tā doma - ei, es taču varētu to olimpiādi arī vinnēt! Arī tas, ka visi mani uzskatīja par pārāk jaunu, vairāk cerēja uz citiem, tāpēc nebija spiediena. Kad medaļa jau ir, visi gaida vairāk.
Kā šajos trīs gados pēc Pekinas mainījusies konkurence?
Ir aizgājuši vairāki pieredzējušie braucēji. Nāk jaunie, kuri ir trakāki - skrien, lec, dara. Tie, kuriem jau ir bijušas kādas traumas, kritieni, trasē vairāk sāk domāt. Es sevi vēl pieskaitu pie jaunajiem. Nedomāju, ka šī trauma mani kaut kādā veidā aizkavēs, jo, nostājoties uz starta, par tādām lietām vairs nedomāju.
Pēc tam pārsvarā brauci Amerikā. Kā no okeāna otra krasta izskatījās BMX attīstība Latvijā?
Nav šaubu, ka tā varēja būt straujāka. Rīgā, kas tomēr ir puse Latvijas, trase tika uzbūvēta tikai šogad. Pamazām ejam uz priekšu, taču lietas varēja virzīties arī ātrāk. Ceru, ka Rīgas trase un superkrosa starta kalns Valmierā dos grūdienu attīstībā.
Šobrīd svarīgākais ir Latvijai atgriezties nāciju ranga piecniekā, lai uz Londonu varētu braukt trīs sportisti? Kamēr nestartēji, no pirmās vietas esam nokrituši uz sesto…
Bija skaidrs, ka pirmajā vietā nepaliksim. Tik mazai valstij kā Latvija ir neiespējami konkurēt ar ASV, Austrāliju. Tur braucēju tomēr ir daudz vairāk. Nav jau svarīgi, vai esam pirmie vai piektie. Jātiek piecniekā, lai izcīnītu tās trīs vietas.
Līdz Londonai daudz laika atpūsties nesanāks.
Smaga jau tā sezona. Amerikā tā sākas janvārī, bet beidzas novembra beigās. To arī izjutu uz savas ādas - gribēju visu vinnēt, bet attapos ar divām operācijām. Nekas nenotiek bez iemesla, taču es palieku pie tā, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Ceru, ka notikušais palīdzēs man kļūt labākam un ātrākam braucējam.