Palīdz piepildīt sapni
«Cienām par prasmi būt vajadzīgam un noderīgam visa mūža garumā dažādās pagasta dzīves norisēs - izglītībā, politikā, kultūrā -, atstājot tajās paveiktā pamatīgumu un dziļumu. Jānis Caune izceļas ar personības spilgtumu,» raksta Līga Priedīte, Ķekavas vidusskolas absolvente. Paralēli darbam skolā Jānis bijis viens no vīru kora Ķekava dibinātājiem, deputāts Ķekavas pagastā, kā arī pēdējā gaitā izvadījis daudzus savus laikabiedrus, sniedzot nenovērtējamu atbalstu mirušā tuviniekiem. Kopš 1958. gada viņš organizējis Mirušo piemiņas dienas Ķekavas, Katlakalna, Daugmales, Baldones, Ziemeļu ciema un vēl dažās citās kapsētās. Šajos gados aizsaules ceļos dažādās Latvijas kapsētās izvadījis 1652 aizgājējus ar dažādiem dzīvesstāstiem.
Nākamā gada janvārī Jānim Caunem būs 80. dzimšanas diena. «Uzzinājām, ka mūsu skolotājs raksta dzeju un viņa sapnis ir izdot savu dzejoļu grāmatu, ko uzdāvināt draugiem, kolēģiem, skolēniem kā piemiņu un liecību par viņa laiku,» stāsta Līga Priedīte.
Bijušā vēstures skolotāja skolēni, kolēģi un draugi palīdzējuši Jānim Caunem realizēt šo sapni. Kā nu kurš var - viens ar nelielu naudas summu, cits ar darbu grāmatas izdošanas procesā. Un nu dzejoļu krājums ir nodrukāts! Pagājušajā nedēļā Ķekavā Doles tautas namā notika Jāņa Caunes grāmatas Mana mūža grāmatzīmes atvēršanas svētki.
Kad neskan vairs aplausi
«Cilvēkiem, kas visu mūžu bijuši aktīvi, vecumdienās nav viegli pieņemt situāciju, ka neesi vairs sabiedriskajā apritē,» saka pats Jānis Caune un turpina: «Visi taču zina, cik daudziem aktieriem grūti pieņemt ikdienu, kad vairs neskan publikas aplausi. Ar pedagogiem ir līdzīgi - arī tā savā ziņā ir kā skatuve. Pie tam skatuve, kur publika nevis klusējot tevī skatās un klausās, bet aktīvi uzdod jautājumus, provocē, iesaista diskusijās un analizē. Kad tā visa vairs nav, kādu laiku esi izsists no sliedēm. Arī tuvinieki, lai cik mīļi un rūpīgi, nevar veltīt visu savu laiku, izklaidējot pensionāru. Tālab pašam jāatrod, kā piepildīt savu ikdienu.»
Pats Jānis Caune, kamēr fiziski vēl var, joprojām nododas dārza darbiem. Ne jau tik daudz materiālais atspaids ir svarīgs, cik prieks par kustībām svaigā gaisā un paša izaudzētu burkānu. «Taču gribas arī ko dvēselei. Tuvojoties pensijas gadiem, sāku rakstīt dzeju. Protams, apzinos, ka neesmu ne Ziedonis, ne Rainis. Nemaz uz to nepretendēju. Rakstu savam priekam un, ja vēl kādam patīk, jūtos gandarīts,» saka nupat iznākušās grāmatas autors.
Viņi ir mani draugi
Šoruden viņa gandarījums ir desmitkāršojies. «Jau ilgi sapņoju, ka varētu izdot savu dzejoļu grāmatu. Draugu tikšanās reizēs daudz par to tika runāts, bet neticēju jau, ka tas kādreiz varētu piepildīties. Taču - nekad nesaki nekad! Izrādās, man ir vārdos neizsakāma bagātība - draugi. Ar draugu iniciatīvu - vispirms morālu, tad materiālu atbalstu - nu man ir dzejoļu grāmata! Ne tikai savus bijušos kolēģus un jaunības dienu draugus, bet arī savus skolēnus saucu par saviem draugiem. Jo visu dzīvi esmu ne tikai viņus mācījis, bet arī viņi mani. Tālab varu droši teikt - viņi ir mani draugi. Saku paldies visiem, kas ir palīdzējuši manam sapnim pārvērsties realitātē!» prieku neslēpj Jānis Caune un piebilst: «Tāpēc saku visiem Latvijas senioriem - nebaidieties sapņot! Izrādās, ir sapņi, kas var piepildīties pat sirmā vecumā, kas ir kā balzams dvēselei, lai ikdienas pelēcība nenomāktu.»