Par labāko orķestri pasaulē dēvētais Berliner Philharmoniker šosezon vairākkārt devis iespēju stāties pie diriģenta pults jauniem diriģentiem. Ne visiem izdevies pārvarēt uztraukumu, strādājot ar izcilajiem mūziķiem, lampu drudzis atstājis iespaidu uz diriģēšanas un atskaņotās mūzikas kvalitāti. «Tas bija diezgan grūts laiks, ko pēdējās nedēļās izdzīvoja Berlīnes filharmoniķi ar debitantiem pie diriģenta pults,» raksta lielākais Berlīnes dienas laikraksts Der Tagesspiegel.
«Ar Andra Nelsona debiju viss ir citādi. Galvenais vakara skaņdarbs Dmitrija Šostakoviča Astotā simfonija vairāk nekā deviņus gadus nebija atradies uz Filharmoniķu pultīm. Tas liecina par uzticēšanos 32 gadus vecajam latvietim, kura liesmojošo uznācienu jaunajā Loengrīna iestudējumā šovasar pieredzēja Baireitas festivāls, un par Berlīnes filharmoniķu cieņu pret Nelsona skolotāju Marisu Jansonu. Mariss Jansons ir berlīniešu sirds diriģents, viņa skolnieks atrodas uz labākā ceļa, lai par tādu kļūtu. (..) Šie diriģenti ir mūziķi, nevis filozofi. Nelsons turklāt atstāj jau ļoti pieredzējuša mūziķa iespaidu, būdams vēl elastīgāks savā frāzējumā, vēl brīvāks plūstošajos tempos. No Filharmoniķiem viņš izvilina nedzirdētas krāsas. Tik ziedoši Berga vijoļkoncerts reti ir skanējis, tik gaiši un vienlaikus arī pastāvīgi gruntēts basiem, pilniem dzīvības spēka. Rekviēms, kas svin esības skaistumu un maigi ieskauj Baibas Skrides vijoles smalki rūgto toni. Abi jaunie mūziķi no Rīgas uzticas viens otram visdziļākajā būtībā un piedzīvo triumfu, kas ir brīvs no jelkādām ārišķībām.
Un varenais Šostakovičs. Nelsons atļaujas brīvību interpretēt Astoto simfoniju nevis no sākta gala kā kara šausmu attēlojumu, bet pirmām kārtām kā mūziku.
(..) pat visnežēlīgākajā Fortissimo šīs mūzikas skaniskums nesalūst. Skaistumā, un to emocionāli aizkustinoši atklāj Nelsons, var būt kaut kas ārkārtīgi nelokāms.» Laikraksts Berliner Zeitung raksta: «Interpretiem nelietojot spiediena un izteiksmīguma spēku, mūzikā atklājas ārkārtīgi smalki saklausītā struktūra, kuras skaistums pats par sevi tik daudz spēj pārraidīt. Šajā interpretācijā ir dzirdamas pasāžas un blakus balsis, kas citkārt viegli nogrimst. Lai gan tādēļ skaņdarbam vajadzētu skanēt sarežģītāk, tas runā iedarbīgi un vienkārši, jo viss atrodas dialoģiskās kopsakarībās.
Baibas Skrides muzicēšana ir vienkārši konģeniāla. Viņas komunikācija ar orķestri ir izjusta, soliste ne skaniski, ne ekspresīvi neraujas priekšplānā un visas grūtības pārvērš izsmalcinātā skaņu rakstā.» Laikraksts Berliner Morgenpost Baibas Skrides un Andra Nelsona saspēli ar Berlīnes filharmoniķiem rezumē skaidrā vienkāršībā - sensacionāls koncerts, sensacionāla debija pie Filharmoniķu pults.