Raksturojot jūlija pirmās dekādes atradumus, Edgars Mūkins, kurš aizrāvies arī ar sēņu fotografēšanu, piemin gailenes: «Šai sēnei nav vajadzīgas nekādas rekomendācijas! Tomēr uzturā tā nav tik vērtīga kā labākās beku sugas. Visi labi pazīst bērzlapes, bet Latvijā aug apmēram 150 šīs sugas pārstāvju.»
Vispopulārākā «ziemas sēne» ir parastā alksnene, tā der sālīšanai, skābēšanai, marinēšanai. Ar rūgtu piensulu, tāpēc krietni jānovāra. Krokainais rumpucis ir neregulāras, dažkārt pat visai neparastas formas sēne. Ēdama, ja vispirms novāra un tad cep, bet nav garšīga. Raganu beka ir liela krāšņa beka, kas pirms ēšanas arī jānovāra. Ēdama ir arī parastā piltuvene, kas izceļas ar raksturīgo piltuvveida formu, skaidro sēņu pazinējs. Pamanījis arī nelielu uz zemes augošu piepi ar īsu kātiņu jeb divgadīgo sauseni. Viņš brīdina par daudzviet augošu pamatīgu izmēru lapiņsēni jeb kailo mieteni. Tā satur indīgas vielas, kuras pakāpeniski bojā aknas, nieres u. c., bet visindīgākā sēne Latvijā esot zaļā mušmire. Daži desmiti gramu ir nāvējoši! Jāraugās šo sēni nesajaukt ar zaļo nokrāsu bērzlapēm.
«Viena no Latvijas skaistākajām un vērtīgākajām ir parastā apšubeka. Ir manīta augam arī tai līdzīgā dzeltenbrūnā. Rudzupuķu smilšbeka: smilšu - pēc cepurītes un kātiņa krāsas, rudzupuķu - tāpēc ka sagriežot kļūst rudzupuķu zila. Bet garšīga!» teic Edgars Mūkins.
Ar visai iespaidīgu izmēru ir sakņkātu beka. Skaitās visai reta, tomēr ir vietas, kur tās bagātīgi aug pat divreiz sezonā. Piparu (sīvā) krimilde aug lapukoku mežos, šogad - netipiski agri un daudz, sēņu atrašanas noslēpumos dalās sēņotājs. Ēdama, taču piensulas sīvuma dēļ pamatīgi jānovāra. Divas tādu pamatos baltu krimilžu sugas ir ļoti līdzīgas. Viņš ievērojis, ka ziemeļu klimakodone parasti aug uz bojātām kļavām, taču kādu fotografējis uz bērza, kur tā izveidojas gadu pēc gada. Tā sastāv no daudzām kopā saaugušām cepurītēm, kuru apakšpusē ir adatiņas.
Jūlija beigās visbiežāk sastopamas graudainās sviestbekas, bet diemžēl tās ļoti bieži mēdz būt tārpainas. Edgars Mūkins atradis parasto sērapiepi, kas visbiežāk parādās maijā, bet viena novēlojusies. Ēdamas gan ir tikai jaunas. «Pelēkā mušmire ir pat ēdama, taču nespeciālists to var itin viegli sajaukt ar panteru mušmiri, kura ir ļoti indīga,» brīdina Mūkins.