Tā nu es ar brāli un māsu pirms gadiem divdesmit pieciem, pārņemti ar ķecerīgām domām par visu iespējamo, ko tikai iespējams uz ūdens sastrādāt, atvadījāmies no omes un opja ar nevainīgu skatienu un apzinīgu solīšanu būt uzmanīgiem un devāmies ikdienas piedzīvojumos uz netālo dīķi. Un fantāzija mums bija plaša! Par kuģiem mēs, piemēram, izmantojām putuplasta gabalus no televizoru iepakojumiem. Ja kādu māc šaubas, ka ar tādu kuģi var papeldēt, es varu droši apgalvot, ka var. Tāpat droši varu ieteikt, ka labāk nemēģināt, jo peldēt patiešām var - tikai ne ilgu laiku. Vēl vienai tikpat neprātīgai izklaidei mēs izmantojām piepūšamo matraci. Sasēdāmies virsū, saāķējām kājas matrača apakšā un airējāmies, līdz kādam no mums izdevās to apgāzt. Pašlaik šķiet neticami, bet vislielāko prieku sagādāja tas, ka nav iespējams atāķēt kājas pietiekami ātri un tu esi spiests pavadīt kādu laiku zem ūdens, cenšoties no visa spēka atkal uzpeldēt un ieelpot gaisu. Protams, dažas reizes bija tādas, ka pats vairs nespēj atkal uzpeldēt, un tad pārējie tev palīdz un aiz matiem izvelk ārā. Pašreizējā vecumā man liekas, ka tas bija neprātīgi stulbi, bet toreiz bērnībā es domāju, ka nekā superīgāka nav. Pašreiz es visu atceros tādēļ, lai vēlreiz atgādinātu, ka cilvēka, turklāt vēl bērna, stulbumam nav robežu.
Ne jau mēs vienīgie tādi pasaulē. Tagad, esot bieži ar maziem bērniem ūdens tuvumā, man pilnīgi skaidrs, ka ir tikai divi varianti: vai nu bērns ir pilnīgi traks uz ūdens, vai otrs variants - viņš baidās iebrist dziļāk par potītēm, un atkal es domāju par robežu. Kā ir labāk - aizliegt bērnam visu, kas var nodarīt ļaunu, vai iedrošināt pašam izlemt un uztaustīt, ko drīkst/nedrīkst, kas ir labi, kas - slikti. Agrāk man vecāki uzticējās, cerot, ka nedarīšu muļķības, bet mana rīcība skaidri pierādīja pretējo. Tagad, redzot, ka vecāki ļauj bērniem ūdenī brist ne dziļāk par jostasvietu, rodas jautājums - vai bērnam netiek kaut kas neatgriezeniski atņemts? Mans tētis vienmēr teica, ja cilvēkam tā nolemts, viņš var noslīkt arī mutes bļodā, bet vai tāpēc visa dzīve jāpavada bailēs? Tagad zinu, ka skaidras atbildes nav. Katram pašam jāizlemj, cik dziļi brist, - līdz potītēm, jostasvietai vai kaklam.