Domājams, ka tad visai drīz pārējiem aizņēmējiem rastos vēlēšanās parādu atdot. Raksta autorei varam piekrist, ka «jebkuram aizdošanas un aizņemšanas darījumam ir jābūt sirdsapziņas un godaprāta (un arī saprāta, protams) kontrolētam». Taču, dvēseļu ieķīlāšanas gadījumā aizdodot naudu, ir nosacījums, ka, procentus vai parādu neatmaksājot, dvēsele pāriet pilnīgi kreditora rīcībā bez jebkādiem nosacījumiem. Tas nozīmē, ka cilvēks tiek nopirkts par naudu kā kāda lieta, jo ko gan citu nozīmē dvēsele, ja ne pašu cilvēku (jeb pašu būtiskāko cilvēkā - viņa prātu un brīvo gribu). Tātad visu acu priekšā notiek amorāls darījums un neviens neprotestē, izņemot Baznīcas pārstāvjus! Vai tas nozīmē, ka sabiedrība šādu tirgošanos jau pieņem kā normālu parādību? Vēl nesen mākslinieki centās aizstāvēt reklāmu ar plika puikas fotogrāfiju. Policija tomēr izrādījās redzīgāka, jo saskatīja, kāda starpība ir starp gleznu un kailfoto. Diemžēl ar mākslinieku kopīgām pūlēm policija tika apklusināta. Izskatās, ka sabiedriskā doma jau ir tik pieradināta pie ačgārnībām, ka vāji atšķir brīvību no visatļautības. Baznīca apelē gan pie sabiedriskās domas, gan pie varas iestādēm, lai bremzētu vai apturētu destruktīvas tendences. Šai gadījumā - vai nav absurds, ka kredītu ņēmēji ir gatavi pretī dot ne tikai savus īpašumus, bet arī paši sevi! Vai žurnālisti nevarētu biežāk runāt tieši par cilvēciskām vērtībām?
Sevis pārdošana
Jānis Pujats, kardināls
Tautas balss
ABC. Pujata kungs, Šlesera slavināšana un aģitēšana balsot par Šleseri arīdzan ir vistīrākā sevis pārdošana, tāpēc būtu prātīgāk pievaldīt muti.
Laimonis. Redzams, ka komentētājiem svarīgāk ir nomelnot kardinālu Pujatu, nekā izteikties par nelietīgo piedāvājumu - dvēseļu ieķīlāšanu.