Tomēr labāk tā arī nekļuva. Kļuva pat vēl sliktāk, līdz viss bruka un izplēnēja, skanīgās dziesmas ieskaitot. Palika gan optimisms, nereti diemžēl nepamatots, cerot, ka tirgus ekonomika un demokrātija pati par sevi kā brīnumpareizs un nemaldīgs aparāts vai organisms visu skaisti saliks pareizajās vietās, nodrošinās izaugsmi un izstums no sevis visu, kas šādus skaistus mērķus traucē sasniegt. Bet dzīvē, kā izrādījās, viss ir citādi. Nav statiskas labklājības, nav arī garantētas tehnikas dažādu labumu sasniegšanai, bet tās, kas ir, prasa nemitīgu mūsu pašu līdzdarbošanos un cīnīšanos, ne tikai savu mērķu un labumu sasniegšanu, bet arī aizstāvību.
Tā tas ir arī ar Latvijas pašu pamatu - Satversmi un tās noteiktajām tiesībām. Lai gan tās šķiet gluži vai akmenī kaltas, tomēr izrādās aizvien aizstāvamas. Turklāt ar mainīgiem panākumiem. Satversmes tiesas (ST) lēmums atzīt pensiju neindeksēšanu 2009.gadā par likumīgu, ir tam piemērs. ST atbilde uz 20 Saeimas deputātu un viņu pārstāvēto Latvijas pensionāru paģērētajām tiesībām saskaņot viņiem valsts garantētās pensijas ar pieaugošo dzīves dārdzību ir - nē. Tas nu reiz ir skaidrs. Argumenti ir divi: neindeksēšana attiecas uz samērā īsu laika posmu - vienu gadu, un nākamgad to ir paredzēts atsākt; apstrīdētā neindeksēšana nav arī samazinājusi jau izmaksājamo pensiju apmēru.
Šis ST lēmums savā ziņā varētu būt zālamanisks, jo šī jau vēl nebūt nav pēdējā kauja. ST aizvien turpina skatīt arī lietu par pensiju samazināšanu saskaņā ar likumu «Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam». Runa ir par bēdīgi slaveno pensiju samazinājumu par 70% strādājošajiem pensionāriem, kā iznākumā, piemēram, tikai pāris mēnešu pirms jaunā mācību gada sākuma būtiski mainījās skolotāju sastāvs skolās, un par pensiju izmaksāšanu tikai 90% apmērā. Var jau būt, ka ST nule kā šoreiz par labu valstij ir lēmusi pēc tāda kā krīzes laika samērīguma principa vai vēl pēc kaut kādiem apsvērumiem, tā teikt, lai nesistu jau tā pakritušo.
Tiesa, šādas atrunas ir retoriskas, un ir saprotams gan pensionāru pārstāvju, gan, piemēram, arī ST bijušā priekšsēdētāja Aivara Endziņa sašutums par šo jautājumu pēc būtības. «Mēģināt uz pensionāru rēķina glābt valsts finansiālo stāvokli ir nepieņemami,» LETA citē Endziņa komentāru. Viņš arī uzskata par prettiesisku valsts sociālā budžeta uzkrājumu tērēšanu citiem mērķiem, ja ir tik akūts pensiju jautājums. Intervijā Latvijas Televīzijai Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča (TP) atzinusi, ka no sociālā budžeta 100 miljonu latu uzkrājuma pašlaik iztērēti jau 17 miljoni. Aivara Endziņa komentārs par šādu rīcību ir īss - tā «ir prettiesiska rīcība, par kuru kādam būtu jāatbild».
Var jau būt, ka ST, lemjot par neindeksācijas tiesiskumu, ir provizoriski raudzījusies uz nākamo izskatāmo lietu, kurā, spriežot pēc precedentiem 2002. un 2005.gadā, prasītājiem ir izredzes uz apmierinošu spriedumu. Abos minētajos gados tika apmierinātas prasības par pensiju izmaksu strādājošajiem pensionāriem pilnā apjomā. Lai cik jauki tagad kādam varētu šķist pagājušie gadi, arī tolaik pēc būtības bija tieši tādas pašas problēmas kā pašlaik un valstij vairākkārt niezēja nagi savas problēmas risināt ar nesamaksātu pensiju naudiņu. Tāpēc kauja, tā teikt, priekšā tā pati vecā. Un man šķistu dīvaini, ja, esot tiem pašiem noteikumiem, tai būtu cits iznākums. Lai gan noteikumi šoreiz prasītājam ir pat vēl labvēlīgāki, jo apstrīdētajā likumā «Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam» ir runa tieši par pensiju samazināšanu, kas tika izmantots par attaisnojošu argumentu nesen pieņemtajā lēmumā par neindeksēšanas likumību.
Runājot par lietas būtību, tas ir, par tiesiskumu, man šķiet svarīgs 2005.gada ST sprieduma par pensiju naudas ieturēšanas prettiesiskumu secinājumu daļā rakstītais: «Nostiprinot Satversmē indivīda tiesības uz sociālo nodrošinājumu kā personas pamattiesības, valstij ir pienākums izveidot efektīvu šo tiesību normu realizēšanas mehānismu, kā arī gādāt par šo tiesību īstenošanu.» Kā tautas pamattiesības, tā valsts pienākumi šeit skaidri. Nav pat daudz ko komentēt.
Latvijas ļaudis ir iezīmīgi ar pacietību. Labi, šoreiz nākas atzīt, ka reizēm ir vērts zaudēt kauju, bet tad nu ar vienu mērķi - lai uzvarētu karā. Arī tiesiskā. Lai gan mūsu - valsts un tiesiskuma - gadījumā, kā jau teicu, tāda pēdējā kauja nav paredzēta.