Klišejas, štampi un vēsture
Pirmais cēliens Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera Vadonī aizrit it kā nogaidot. Klišeju daudz - mazais Kārlis skaita Tēvreizi, Ulmanis Krasnovodskā uz nāves gultas iedomās sarunājas ar māti, pieaugušais Kārlis sastingst dekoratīvās pozās un deklamē programmatiskus tekstus par tautu, zemi un mīlestību. Garlaicīgi, bet ne neprofesionāli. Nacionālā teātra ansamblis, ko izrādē papildina Latvijas Kultūras akadēmijas audzēkņi, ir spēku pilnbriedā. Pašlaik tā ir muzikālām izrādēm piemērotākā trupa Latvijā. Kustību kvalitāte, fiziskā sagatavotība ļauj vērtēt Alberta Kivlenieka horeogrāfiju, nevis zīlēt - aktieris pakritīs vai ne. Arī par vokālajām kvalitātēm nav jākaunas.
Pirmajā cēlienā tomēr nav nekā, kas atšķirtos no pelēkās viduvējības Latvijas teātros. Režijā Edmunda Freiberga jau iecienīti paņēmieni - dekoratīvas ilustrācijas, negatīvo varoņu kariķēšana. Aktieri spiesti paļauties tikai uz pašu gaumi. Rezultāts? Mārcis Maņjakovs (Ulmanis) un Dita Lūriņa (Marija) lomas profesionāli nodežurē. Marija Bērziņa Ulmaņa mātes lomā apmulst līdz ar skatītāju, jo teksts par viņas tēlu sniedz pretrunīgu informāciju. Kas viņa īsti ir, ko dēlam uz nāves gultas pārmet? Ka viņš izniekoja dzīvi? Ka nogremdēja valsti? Vai - ka negribēja uzņemties par to atbildību? Tēlu, kas tikpat labi varētu būt murgu izraisīts dēmons, aktrise spēlē kā reālu sievieti, pretrunas nespējot atrisināt. Mazi šedevri izdevušies Annai Klēverei (Revolucionāre) un Mārtiņam Eglienam (Sociāldemokrāts), bet parasti emocionāli smalkā Dace Bonāte, iemiesojot vairākas sociāli kritiskas metaforas sieviešu formā, diemžēl ķērusies pie trakās vecenes štampa.
Žēl, ka režisors nav novērtējis Aigara Ozoliņa scenogrāfiju - aprakstītās lappuses, kas līdzīgi sienām sakļaujas ap izrādes varoņiem, te ieslēdzot tos klaustrofobiski šaurās cellēs, te paverot skatu bezgalībā. Tas ir laiks, pati vēsture, kas brīžiem tās veidotājiem sniedz neierobežotu izvēles brīvību, brīžiem iespiež stūrī. Burtiskā nozīmē. E.Freibergs A.Ozoliņa kustīgās planšetes diemžēl izmanto tikai funkcionāliem mērķiem - aktieru grupai jātiek uz skatuves, paceļ sienu, vajadzīgs prožektors - nolaiž. Bet telpa varētu būt tik runātīga! Ulmaņa dzīvē bija brīži, kad viņš būtu varējis izvēlēties citu ceļu, un bija tādi, kad izvēle bija viena. Kad sienas sakļāvušās, kad paceltas - atbilde uz šo jautājumu nosaka to, kā Ulmani vērtējam.
Neizmantotās iespējas
Otrais cēliens pārsteidz. Vispirms ar seklumu. Tad - ar cinismu. Ja lasīts, ka K.Dimiters faktu zināšanas smēlies Konversācijas vārdnīcā (sējums iznācis pēc maija apvērsuma), esam sagatavoti tam, ka Ulmani «neatmaskos». Jo - pēc 1934.gada K.Ulmanis nav cilvēks. Viņš ir mīts. Bet esam tiesīgi cerēt, ka tēma par topošā vadoņa ceļu (izrāde principiāli nerunā par to laiku, kad K.Ulmanis vada valsti) tiks risināta mākslinieciski.
Vadonis Ulmaņa mītu atreferē tā vulgārākajās izpausmēs. Kad 1935.gadā monogrāfiju par vadoni rakstīja «galma dzejnieks» Edvarts Virza, viņš, būdams augstas klases intelektuālis un mākslinieks, ievadā uzsvēra - nerunāsim par K.Ulmani sliktu nevis tāpēc, ka viņā nebūtu nekā nosodāma, bet tāpēc, ka viņa pretrunas neietekmē «lietu». Tas bija 1935.gads. Vēlāk, kā zināms, K.Ulmaņa pretrunas «lietu» ietekmēja.
K.Dimitera Ulmanī trūkst skatījuma no šodienas perspektīvas. Nav ne šaubu, ne pretrunu. M.Maņjakova Ulmanis šķiet laikā izstiepta teorētiska apcerējuma izliešanās skatuves telpā, nevis dzīvs cilvēks. Pieņemsim, piemēram, ka Ulmanis ir ideālists, kas netīši kļūst par diktatoru un pret savu gribu valsti atdod okupantiem. Vai pretēji - par despotu viņš nobriest likumsakarīgi. Jebkurā gadījumā tēlā kaut kas notiek. Rezultāts ir traģēdija. Vai nu Ulmanim, vai mums. Prātā nāk žanra klasika - Endrū Loida Vebera Evita, kas visā pretrunīgumā stāsta Evas Peronas - prostitūtas un svētās vienā personā - stāstu. K.Ulmanis, man šķiet, ir līdzīga personība.
Libretā ierakstītais dubultais Ulmaņa tēls - jaunībā un uz nāves gultas - paver plašas interpretācijas iespējas. Tās, ejot pret materiālu (libretu un režijas koncepciju), paver Voldemārs Šoriņš mirstošā Ulmaņa lomā. Aktieris acīmredzot šaubās par to, ko spēlē, un rezultātā vispārējo skatuves melu apstākļos viņam vienīgajam izdodas pateikt kaut pusi, bet patiesību. Viņa Ulmanis, šķiet, nojauš, ka pagātnē ne viss bija tā, kā pašam patiktu, tāpēc, atvadoties no dzīves, viņš vēl un vēlreiz nepārliecinoši sev saka - nē, citādi es rīkoties nevarēju. Tiešām nevarēju. Vai tiešām? Jautājums negrib izgaist.
Mirušās vērtības
Citas iespējas paskatīties uz K.Ulmani kā fascinējošu, sarežģītu personību palaistas garām, spītīgi turoties pie populistiskām frāzēm, kas labi gaumē šodienas nejēdzību nomāktajai publikai zālē, bet mērķtiecīgi iznīcina ne tikai diskusijas un veselā saprāta iedīgļus, bet pat cilvēcību. Naids pret Saeimu? Lūdzu. Ņirgāšanās par mazākumtautībām - sākot no ebrejiem un krieviem līdz latgaliešiem? Protams. Zāle aplaudē. Negribot prātā nāk visneglaimojošākais mūsu sabiedrības apraksts, diemžēl bieži patiess - uz vēdera līst, ja tavā priekšā ir kāds, kas spēj tevi iznīcināt, bet nospārdīt pakritušo. Tas, šķiet, ir arī K.Ulmaņa mīta balsts - apziņa, ka mēs «neviena priekšā neliecāmies, bet piespiedām citus liekties». Paradokss, jo brīvību nevar atnest no ārpuses. Brīvība ir iekšēja kategorija.
Cerēt Vadonī ko uzzināt par vēsturi ir naivi. Toties daudz iespējams uzzināt par cilvēkiem mums apkārt. Izrāde, šķietami aizstāvot vērtības, parāda, ka šo vērtību Vadoņa veidotāju un arī lielas daļas publikas apziņā jau nemaz nav. Nevienam, kam Latvijas valsts ko nozīmē, nevar ienākt prātā «niekoties» ar Dievs, svētī Latviju!, kā to darījis Z.Liepiņš un K.Dimiters. Himna ir simbols. Bet simbolus nemaina. Ja vien tie nav miruši. Traģiski skatīties, kā zāle ceļas kājās pie Dievs, svētī Latviju! umpapā ritmos, jo būtībā tas liecina vienu - himna viņiem ir tikai dziesmiņa. Bet pamācoši arī - nav ko 2009.gadā vairs būt naivam, iedomājoties, ka vārdi, pat vissvētākie, ko nozīmē.