Vītoliņam piemīt dažas ļoti vērtīgas cilvēciskās īpašības, un atšķirībā no daudziem citiem labiem cilvēkiem viņš tiešām arī darba labus darbus. Vītoliņš šarmē gandrīz vispusīgi - ar enerģisku pasaules apgūšanu, asu vērojumu un netradicionāliem visādiem secinājumiem. Pat paradums visu kritizēt ir pievilcīgs. Savulaik žurnālā Latvijas Architektūra priecājos par viņa vizuālo pētījumu par nomaļu mazajām formām - visādiem šķūnīšiem un būdiņām. Arī šai tematiskajā nošķīrumā - tāpat kā viņam jau sākotnēji raksturīgās intereses par industriālo vidi, tās īpašībām un estētisko potenciālu - izpaužas autora sirsnība. Tātad gleznu tematika ir ļoti vērtīga un saistoša, vienīgi mulsina pašas gleznas.
Nepabeigtās būves - lielākoties daudzstāvu dzelzsbetona konstrukcijas - bieži rādītas monumentalizējošā rakursā no apakšas. Spilgtās krāsas iztaisa visādus neganti sirreālus efektus - zaļas debesis un tamlīdzīgi. «Neuzceltie objekti noārdās fantastiski ātri. Koki un zāle tos eleganti aprij pusgada laikā. Sirojoši bezdarbnieki noskrubina visu noderīgo, atrok kabeļus un izkomplektē konstrukcijas...» Gleznas ir iespaidīgas, bet dīvainā kārtā tikai retos gadījumos tajās izpaužas kaut kas no paša autora enerģijas. Manuprāt, kompozīcijām pietrūkst huligāniskā temperamenta, kas pašam autoram bija raksturīgs vismaz studiju laikā un mēģinājumos aktīvi organizēt alternatīvu mākslas izstāžu vidi. Nav ne jausmas, kur tas temperaments paliek visos sarežģītajos posmos, kamēr mākslinieka ideja nonāk gleznā. Anotācijā rakstīts: «Kaleidoskopiska dinamika, lakonisms, vilinoši luminiscējošās akrila/eļļas krāsas veido tēlus par tempu, sadrumstalotību, īslaicīgumu.» Raugoties vienlaikus uz šo tekstu un gleznām, pamazām rodas atskārta, ka acīmredzot māksliniekam pašam ļoti gribētos, lai visa tā dinamika gleznās būtu. Tomēr tas nepalīdz saprast, kāpēc tad viņš glezno tik izsvērtas, viengabalainas, statiskas, tādas kā godīgas ainas. Kopumā rodas sajūta, ka mākslinieks sargā gleznas vai pats sevi, nevar īsti atraisīties un savu sakāmo it kā ieliek glītās pēdiņās. Tikai daži momenti atgādina, manuprāt, par mākslā tik vērtīgo neprātīgo, nenopietno, nedefinējamo, piemēram, lidojošais bumbulis virs zilā vagoniņa. Varbūt Vītoliņam pašam sava sirsnība nemaz tik tuva nav, un viņš gribētu būt kaut kāds pavisam citāds - iespaidīgs un pragmatisks, kruts, īsāk sakot. Laikam tā var skaidrot dīvaini pretrunīgo iespaidu, jo iznāk visā tai mākslinieciskās saziņas procesā konstatēt tādu kā kļūdu vai paša autora pārinterpretāciju, uzdodot vēlamo par esošo.
Izstādi galerijā Alma var apskatīt līdz 21. oktobrim.