Tie ir bijuši dažādi, tāpēc izcelt vienus visskaistākos laikam nespēšu. Tomēr varētu runāt par dažiem neparastiem Līgosvētkiem. Varbūt par pašiem pirmajiem, ko atceros.
Tas bija 1941. gadā. To vasaru pavadīju pie sava tēvoča laukos. Bija skaists 23. jūnija vakars. Mēs, mājinieki, sēdējām uz segas dārza malā. Visapkārt pletās ziedošas pļavas, smaržoja pēc vasaras, sisināja sienāži. Bet tad šo klusumu pāršķēla spalga motoru rūkoņa. Pāri mūsu galvām brāzās lidmašīnas nezināmā virzienā. Kļuva baisi. Pieaugušie satraukti sprieda par karu. Tā es pirmo reizi dzirdēju šo vārdu - karš. Otrajā dienā uzzinājām, ka tas ir sācies...
Gaisā šašliku smārds
Vēlākajos gados, kad Latvijā saimniekoja komunisti, Jāņu svinēšana bija aizliegta. Tomēr cilvēki tos atzīmēja. Ne jau tā kā senajos laikos. Jaunatnācēji bija atnesuši savas svinēšanas tradīcijas. Mūsu mājai pretī bija pamests ābeļu dārzs. Tur zem katras ābeles kurējās ugunskurs, dūmoja automašīnu riepas, gaisā vējoja šašliku smārds. Līgodziesmas gan nekur neskanēja. Arī sauli uzlecam nesagaidīja, jo otrā dienā bija darbdiena. Jāņu burvību tā pa īstam varējām atkal izbaudīt pēc neatkarības atgūšanas. Arī es piedzīvoju dažus pavisam neparastus saulgriežus.
Vairākus gadus tos varējām svinēt kopā ar mūsu draugu no Zviedrijas. Gunnaram ļoti patika šie svētki un kā mēs tos svinam. Arī viņa mītnes zemē tos svinēja, tikai mazliet citādi.
Līgot bruņinieku pilī
Gunnars nekādi nevarēja izprast mūsu tradīcijas un rituālus. Piemēram, kāpēc svinam 23. jūniju, ja patiesībā saule pie debesīm visilgāk kavējas tieši 22. jūnijā? Kāpēc cildinām Jāni, kronējam to? Mēģinājām savam viesim skaidrot šī mītiskā tēla būtību, bet. Viņš tomēr to, šķiet, līdz galam neizprata, taču mīļuprāt piedalījās it visā. Pat bija ar mieru nēsāt ozollapu vainagu.
Mēs savukārt centāmies šajos svētkos aizvest viņu Latvijas skaistākajās vietās, kur tā pa īstam varēja izjust svētku burvību. Sevišķi skaistus un neparastus kādus Jāņus mēs aizvadījām Tukuma rajonā Jaunpilī. Mūs ļoti laipni uzņēma šajā XIV gadsimtā celtajā bruņinieku pilī, kur naktsmītnes ierīkotas senā stilā, kādas tās bijušas vācu baronu valdīšanas laikā. Mums ierādīja gan paša barona, gan baroneses guļamistabas.
Vakarā pils senatnīgajā, skaistajā parkā nelielā estrādē priekšnesumus sniedza vietējie tautas deju kolektīvi, tika iedegts milzīgs ugunskurs, līdz rītam spēlēja deju orķestris. Bet pils telpās mēs vēl ilgi malkojām Jāņu alu pie iedegta kamīna.
Prieks starp skumjām
Un vēl kādi pavisam citādi, bet ne mazāk neparasti Līgosvētki.
Mums tie solījās būt skumīgi, jo mājās pēc insulta gultā gulēja mans vīrs. Uzzinājām, ka pirmo reizi rīdziniekiem svētki sarīkoti tepat krastmalā. Nolēmām ar meitu aizbraukt, lai kaut mazliet izjustu svētkus. Piedzīvotais mūs patīkami pārsteidza.
Vairākās skatuvēs uzstājās iemīļoti skatuves mākslinieki un dziedātāji. Varēja arī dejot un sēdēt pie galdiem, malkot aliņu, sildīties pie ugunskuriem un pat paši uzcept desiņas. Valdīja patiesi īsta svētku atmosfēra. Beidzot to varēja izjust arī tie rīdzinieki, kuriem nebija savu ārpilsētas māju un lauku radu vai nebija iespēju aizbraukt zaļumos. Un to bija tūkstošiem!
Arī šogad gaidāmi skaisti Līgosvētki tepat Rīgā, kur mūs aicina pats Maestro Raimonds Pauls. Ko gan veciem cilvēkiem vairāk vajag?
Tādi bija mani neparastie Līgosvētki. Skaistākie? Jācer, ka tie vēl priekšā. Uz tikšanos 23. jūnijā!