Lasītāji darbu izprata primāri sava laika politisko aktualitāšu kontekstā, un, kad vēlāk slavenajam rakstniekam jautāja, vai viņš vēlreiz šīs rindas publicētu, atbilde bija noliedzoša. T. S. Eliotu kaitināja vienkāršošana. Turklāt vēlāk viņš pats šim apgalvojumam vairs neesot ticējis. Pasaule pēc T. S. Eliota beidzas traģiskāk - absolūtā klusumā. Izrādē Gals režisors Elmārs Seņkovs šim uzstādījumam piekrīt. Pat ja par klusu iestudējumu nenosauksi.
Izrādes programmiņā saskaitīti desmit gali, citiem vārdiem - beigas. Attiecību beigas, ģimenes beigas, darba un dzīves iznākumi. Ainiņas, ko kopā savijuši dramaturgi Rasa Bugavičute un Edgars Niklasons, formāli ir izrāde izrādē - Gals risinās gan Reiņa Dzudzilo iekārtotajā skatuves telpā, gan «aizkulisēs» jeb Lindas Ģībietes montētajā video, kas vēsta par «iestudēšanas procesu».
Atļaujas labu devu pašironijas
Anonīms Režisors «aiz kadra», savācis aktieru grupiņu, kas dažādu iemeslu dēļ teātrī nestrādā, veido izrādi par to, ko katram nozīmē beigas. Kādi ir viņa patiesie nodomi? Protams, novērot, provocēt, atmaskot. Un izdodas arī. Parādās tikko studijas beidzis prātvēders ar sektantisku pārliecību, ka dzīve nav nepieciešama, ja ir māksla. (Fanātiskais spīdums, kas iedegas Jurija Djakonova acīs, viņa tēlotajam Elvim atzīstot, ka Ināras Sluckas Lolitas aina ir ģeniāla, būtu biedējošs, ja to nepavadītu asprātīgais, absurdais, bet dzīvē, u vi, šad tad teātra vidē dzirdētais uzskaitījums, ka «tur ir Staņislavskis, Mihails Čehovs, Grotovskis, Arto un arī Bergmans».) Pārītis kārto attiecības teātrī, netiekot galā ar sadzīvi ārpus tā. Blakus - latents alkoholiķis un noslēgta pusmūža sieviete. Cilvēki kā cilvēki, kaut izrādes radošā grupa atļaujas labu devu pašironijas, izspēlējoties lomās, kas labi pieguļ iestudējumā nodarbināto aktieru tipāžiem un arī klišejiskiem priekšstatiem par to, kādi tad ir mākslinieki. Zināmā mērā tā ir arī mistifikācija, skatītāju uztverē jaucot iespējamo un neiespējamo, spēles un realitātes fragmentus.
Noslēpt galveno fonā?
Izrāde tomēr nekļūst par teātra mākslu analizējošu darbu. Un ne tikai tāpēc, ka «aiz kulisēm» notiekošajās atklāsmēs, līdzīgi kā dzīvē, nekādu krasu pavērsienu nav, ļaujot skatītājam interpretēt tās kā neobligātas intermēdijas. (Rakstot recenziju, prātā nāk, ka tas varētu būt arī apzināts paņēmiens - noslēpt galveno fonā. Tomēr noticēt šādas ieceres eksistencei man neizdodas.) Vainīga galvenokārt ir Gala fināla aina, respektīvi, I. Sluckas tēlotās aktrises Lolitas metaforiskā atkailināšanās, izstāstot kolēģiem un skatītājiem, kādas sajūtas viņu plosījušas brīdī, kad pēc daudzu gadu darba teātrī varone atlaista. Veids, kādā tas tiek parādīts uz skatuves, ir racionāli pamatots un vismaz teorētiski - ietilpīga zīme. Bet realitātē paņēmiens likt aktrisei aizsegt seju ar masku izrādē, kura, lai gan režisora iecerēta spēles estētikā, aktierspēles līmenī tomēr balstīta psiholoģiskā teātra paņēmienos, iznāk plakans un pārlieku viennozīmīgs. Pretstatā iepriekš izrādē valdošajai raibajai, jautrajai kņadai, kas, labi padomājot, nav nemaz tik priecīga, kā mums pirmajā brīdī likās.
Gala īstais uzvaras gājiens ir komiskās ainiņas, ko Jaunajā zālē varbūt nepilnu metru no publikas pirmās rindas izspēlē Nacionālā teātra aktieri. Trāpīgi un ļoti, ļoti asprātīgi. Ģimenes aina. Māte lako nagus. Dēls, ar austiņu palīdzību izolējies no realitātes, grauž brokastu pārslas. Alkoholiķis tēvs terorizē ģimeni - no sākuma agresīvi, tad, nespēdams panākt vēlamo reakciju, draud pakārties. Māte lietišķi pievērš šim faktam dēla uzmanību, kurš ātri nober aizkustinošu runu: «Tēti, mēs tevi mīlam.» Iestājas harmonija un miers. Nerodas šaubas, ka tā - ik rītu. Cita aina. Bariņš latviešu uz ledus gabala ￃﾠ la Nāves ēnā. Pieairējas krievs. Viņš var izglābt tikai vienu, nu labi - maksimums trīs. Bet tieši J. Djakonova varonis paliek uz atlūzas mirt, jo, kā pats saka, vai tad viņam nav latvieša sirds? Proti: «Latvieša sapņi - šprotes, gaļa (garāka pauze), dažādas gaļas. Ja man būtu meita, es to nosauktu par Mildu. Ja dēls - par Raimondu...» Vai divi sludinātāji, kas Rīgas priekšpilsētā Uzvaras dienas noskaņās dzīvojošu kara veterānu noved līdz pašnāvībai, liecinot, ka kopā ar Džonu, kura vēsti tie nes, «visi degs kopā priekā». Pretstatā neticīgajiem, kas vienkārši degs.
Izrādei piemīt straujš temps un ritms, kas neļauj atslābināties, jo patiesi gribas uzzināt, ko aktieri uzburs acu priekšā. Tas ir rets baudījums, īpaši jau I. Sluckai, Normundam Laizānam vai J. Djakonovam spēlējot, kaut kolēģi - Ģirts Luiziniks, Jānis Vimba un Anete Saulīte - atpaliek ne vairāk kā pussolīti. Gals ir izklaidējošs, vislabākajā nozīmē - politnekorekts iestudējums, un rodas sajūta, ka to radījuši brīvi, nesasaistīti cilvēki. Tā ir arī gaiša izrāde. Kaut - ja rūpīgāk padomāsiet - Gals brīdina par tiešām briesmīgu galu. Tas, ka izrādē vai dzīvē ir daudz vārdu un ņirbas, jau nenozīmē, ka T. S. Eliotam nebija taisnība. Dažkārt tieši kliegšana liecina par stindzinošu klusumu.