Mirušo grāmata tika izmantota laika posmā no 1600. gada p. m. ē. līdz 100. gadam m. ē. Tas ir smalks roku darbs - personalizēta aizkapa pasaules karte, bagātīgi ilustrēta, krāšņi noformēta norādījumu sistēma (izpildījuma kvalitāte atkarīga no pasūtītāja statusa un budžeta), kas aizgājējam palīdzēja veiksmīgi pārvarēt mirušo valstības bīstamo labirintu un sasniegt mūžīgo dzīvi. Mirušo grāmata ir himnu, lūgšanu, maģisku formulu, burvju vārdu, hieroglifu un zīmējumu apkopojums (ēģiptieši ticēja, ka maģisks spēks piemīt gan vārdam, gan attēlam). Šis manuskripts uz papirusa parasti tika ielikts zārkā vai paslēpts mūmijas autos. Pēc 1300. gada p. m. ē. papirusa tīstokli sāka ievietot Ozīrisa statuetē (sk. KD vāku), kas atradās kapenēs. Sākotnēji Mirušo grāmatu varēja atļauties tikai turīgākie, prominentākie ēģiptieši - tas bija ļoti privāts prestiža apliecinājums, šis mākslas darbs nekad nebija skatāms publiski. Vēlāk tika ieviestas lētākas, standartizētas Mirušo grāmatas versijas: ieraksti savu vārdu, un uz priekšu!
Navigācijas sistēma
Ar mirušo kultu saistīti maģiskie teksti Senajā Ēģiptē tika pierakstīti dažādos veidos: Senās valsts laikā tie atrodami Piramīdu tekstos (tātad nemirstība bija tikai faraona priekšrocība), Vidējās valsts laikā - Sarkofāgu tekstos («auditorija» kļuva lielāka, taču tie joprojām bija augstākā ranga sabiedrības pārstāvji), Jaunās valsts laikā - Mirušo grāmatā. «Mēs rādām, cik rūpīgi ēģiptieši gatavojušies pēcnāves dzīvei un plānojuši to, cik ļoti viņi centušies kontrolēt viņiem nezināmo. Šajā izstādē mēs daudz ko uzzinām par cilvēku psihi un to, kā ēģiptieši mēģināja tikt galā ar savām bailēm un cerībām, kuras nemaz nav tik svešas arī mums,» uzsver izstādes kurators eģiptologs Džons Teilors.
«Mirušo grāmata apvieno maģisku vārdu, talismana, pases un ceļojuma apdrošināšanas polises spēku,» viņš skaidro. Šāda papirusa iegāde cilvēkam ļāva justies mierīgāk un drošāk (tiem, kuri nevarēja atļauties Mirušo grāmatu, mūžības ceļojumā bija jādodas bez šīs «navigācijas sistēmas», tas, protams, apgrūtināja visu procesu). Seno ēģiptiešu dzīve bija diezgan īsa - vidēji 35 gadi, tas ir viens no izskaidrojumiem, kāpēc viņi bija tik apsēsti ar pēcnāves pasaules mitoloģiju un nemirstības iegūšanu. Viņi centās izvairīties no nāves, padarīt dzīvi bezgalīgu - Mirušo grāmatas kultu var uzskatīt par himnu dzīvībai un saulei.
Galamērķis - paradīze
Ekspozīcija Britu muzejā ir rudens un ziemas izstāžu sezonas hits Londonā. Lai izvairītos no rindām, nāciet pēc iespējas agrāk no rīta. Skaidrs, ka šeit neviens nav pasargāts no skolēnu grupām - mazie apmeklētāji, jautri spiegdami, cenšas ielēkt katrā sarkofāgā. Zārki, mūmijas, mūmiju maskas un amuleti, juvelierizstrādājumi - Senās Ēģiptes arheoloģiskais šarms ir ārkārtīgi iespaidīgs. Vērtīgākie eksponāti - papirusi un Mirušo grāmatas eksemplāri. Daudzi no tiem publiski aplūkojami pirmo reizi (tie ir trausli un nemīl gaismu, kura uz tiem iedarbojas negatīvi). Britu muzejs lepojas ar vienu no lielākajām papirusu kolekcijām pasaulē, un šī ir vērienīgākā izstāde, kas veltīta Mirušo grāmatai - seno ēģiptiešu mītu nesējai.
Izstādes iekārtojums veidots atbilstoši mirušā cilvēka ceļojuma maršrutam uz paradīzi - aptumšoti koridori, mistiskas ēnas, pieklusināta mūzika. Seno ēģiptiešu cīņa par nemirstību izkonkurē jebkuru modernu datorspēli. Mirušā cilvēka dvēseles ceļojums aizkapa pasaulē sākas tikai pēc tam, kad mūmijai ir veikts mutes atvēršanas rituāls (mirušais atgūst spēju ēst, runāt, redzēt un elpot) un tā ievietota kapenēs. Pretendentam, lai nonāktu svētlaimīgo viņpasaulē, ir jāiziet vairāki pārbaudījumi - te nepieciešama Mirušo grāmata un tās piedāvātais izdzīvošanas komplekts - zināšanu kopums un tekstu maģiskais spēks.
Kā atbaidīt dēmonus? Kā komunicēt un pareizi atbildēt uz piekasīgu dievību jautājumiem? Kā piekļūt ēdieniem un dzērieniem, lai ceļā uz paradīzi nebūtu jāpārtiek no sava urīna un ekskrementiem? Nemirstības iegūšana - trilleris ar seno laiku farsa elementiem. Kad pārbaude daudzos līmeņos ir izturēta (visi šie posmi attēloti Mirušo grāmatā), pienāk visatbildīgākais brīdis - Ozīrisa aizkapa tiesas sēde un sirds svēršanas rituāls. Dievi vērtē mirušā uzvedību dzīves laikā - viņam sevi ir jāaizstāv un jāpārliecina tiesas kolēģija, ka dzīvē nav pieļauts neviens no 42 grēkiem (slepkavība, zādzība, dievu zaimošana u. c.). Pēc tam vienā no svaru kausiem tiek likta mirušā sirds, otrā - taisnības, patiesības un tiesiskās kārtības dievietes Maatas statuete vai Maatas simbols strausa spalva. Ja svaru kausi ir līdzsvarā, mirušais tiek attaisnots un saņem no Ozīrisa ceļazīmi uz svētlaimīgo viņpasauli. Ja sirds izrādās smagāka, mirušais tiek nolādēts un viņa sirdi aprij pie svariem dežurējošais kolorītais nezvērs Ammits, kuram ir krokodila galva, lauvas priekšpuse un hipopotama pēcpuse.
Sirds, nenodod mani!
Mirušo grāmata katram tās īpašniekam sola «labvēlīgo scenāriju», kā arī nodrošina maģiskus tekstus, kuri neļaus mirušā sirdij, novietotai uz svaru kausiem, «izpļāpāties» par grēkiem. Ēģiptieši bija ļoti noraizējušies, ka tiesas procesā sirds var viņus nodot un liegt iespēju mūžīgi dzīvot svētlaimīgo valstībā. Viņiem palīdzēja speciāls sirds amulets skarabeja veidolā ar maģiska teksta iegravējumu, kas pasargātu no nodevības.
Nonākot svētlaimīgo viņpasaulē, cilvēks var satikties ar saviem mirušajiem radiem, dienas laikā šķērsot debesis vienā laivā kopā ar saules dievu Ra un naktī ceļot pa mirušo valstību kopā ar Ozīrisu. Paradīze Mirušo grāmatā attēlota kā ideālā Ēģipte, kurā plešas auglīgi, apūdeņoti tīrumi un dārzi. Šī ideālās iedomātās pasaules vīzija ietekmējusi sengrieķu mitoloģijā aprakstīto ideju par Elizejas laukiem - svētlaimīgo dvēseļu dzīves mājvietu, kas kļuvusi par metaforu izcili skaistas vietas raksturojumam un slavenās Parīzes avēnijas nosaukumu.
Mirušo grāmatas - seno laiku eksistenciāli mistiskā komiksa - vizuālā valoda ietekmējusi gan ilustrācijas, gan grafikas mākslas attīstību. Apskatot burvīgos zīmējumus uz papirusiem (atšķirībā no grieķiem ēģiptieši mācēja attēlot cilvēkus tikai profilā, taču cik eleganti un izsmalcināti!), grūti noticēt, ka tie ir vairāk nekā 3000 gadu veci. Tajos nav drāmas, baiļu vai nolemtības sajūtas, tie atgādina, ka, iespējams, pēc nāves viss tikai sākas. Un, pat ja izrādīsies, ka kādā šīs spēles līmenī nāksies zaudēt un dzīve nebūs mūžīga, vērts atcerēties, ka māksla gan ir mūžīga un dzīvo pāri laikam. Būs par ko padomāt, sēžot kafejnīcā Osiris.
Izstāde Britu muzejā Londonā skatāma līdz 2011. gada 6. martam.