Pirmā skolas diena. Skolēni, mācībspēki, vecāki sapulcējušies svinīgā pasākumā, skan runas, sāk skanēt valsts himna... vai drīzāk - beidz? Daudziem par pārsteigumu atskaņota šoreiz tiek vien tās izskaņa ar: «Laid mums tur laimē diet, Mūs' Latvijā!» Kā tāda žēla nopūta ne visai kvalitatīvā ierakstā. Visi pabrīnās, neviens neko nesaka, jo arī skolas vadība par to neliekas ne zinis, un pasākums mierīgi rit savu gaitu. Ja būtu minoritāšu skola, izvērstos pamatīgs skandāls, bet te jau savējie... Gan jau nepietika dūšas atzīt, ka misēklis, palūgt, lai atkārto. Kādu dzird nosakām: «Izglītības jomā ne tas vien piedzīvots un ne to vien var sagaidīt...»
Un tiešām, plašākā mērogā raugoties, - atkal ir jauns skolas gads un atkal viens profesors ievieš tikai pašam vien saprotamas reformas. Bez rakstīta, visiem izskaidrojama detalizēta izklāsta, bez skaidrības par pārmaiņu secību un iespējas jau laikus prognozēt to efektivitāti. Jo arī pašas pārmaiņas, redziet, esot pārmaiņu procesā. Skolotāji, skolēni joprojām kā tādi izmēģinājumu trusīši lielajos eksperimentos. Kad ieviesīsim reformas, redzēsiet - skan atbilde, ja kāds grib zināt ko vairāk. Mēs pielēmām, ja pašvaldības nesabotēs, algas būs lielākas - tas savukārt par atalgojuma reformas «uzvaras gājienu». Kāda skola būs jāslēdz? Nu tur cilvēki paši vainīgi - ko nedzīvo dzimtajās mājas? Un tā par visu, ko vien pajautā. Vaina visos citos, ne pašos. Un tas, šķiet, tiek attiecināts arī uz reformas nesapratējiem.
Protams, arī jau piesauktās pašvaldības nav nekādas svētās - pustukšu skolu dzīvību gatavas vilkt teju vai līdz pēdējam skolēnam, kā to lasām ziņās no Jaunjelgavas. Nevis domā, kā piesaistīt skolēnus ar kādu kvalitatīvu piedāvājumu, bet gan gaida klusā cerībā, ka visi jau negribēs ko labāku, visi jau neaizbrauks. Un, ja tomēr klasi mazā skolēnu skaita dēļ nākas slēgt, vēl liek cerības uz Satversmes tiesu, prasot pieļaut, ka skolotājam darbs klasē jāturpina teju vai līdz pēdējam skolēnam. Kad tādas pašvaldības vadītājs sāk ko taisnoties, gribas pārtraukt ar jautājumu nevis par skolas saglabāšanu, bet gan - ko darījis, lai cilvēki prom nebrauktu.
Bet tikmēr vecāku domas vairāk pārņemtas ar ko piezemētāku. Ne tikai kafejnīcās, kurp ģimenes devušās nosvinēt mācību gada sākumu, bet arī grāmatnīcās sastājušās milzu rindas. Vairs gan ne pēc grāmatām vai dārgajām darba burtnīcām kā agrāk, bet... vāciņiem. Stāvi tā rindā un saproti - uz kādu gan kārtību var cerēt izglītības sistēmā kopumā, ja ir nesakārtotība pat tik elementārā jautājumā kā vienots mācību grāmatu izmēru standarts, lai nav jāburas daudzo dažādo vāciņu piedāvājumā, cenšoties atrast katrai grāmatai atbilstošāko.