Pieliksim vēl vienu santīmu degvielas akcīzei, gan jau tauta mūs sapratīs, bet varbūt pat nepamanīs. Nu apcirpsim ierēdņu algas vēl par pieciem procentiem, kur viņi liksies. Vēl miljoniņš no nodokļa paaugstināšanas par dabasgāzi. Ak, vēl nesanāk? Tad vēl vienu santīmu paņemsim no degvielas litra. Šādā veidā nu beidzot ir sadabūti 39 no nepieciešamajiem 50 miljoniem latu, taču diemžēl nekā citādi kā par slapstīšanos no nopietniem lēmumiem, ar kuriem tiešām varētu ietaupīt, šādu valdības rīcību nosaukt nevar. Lielākā konsolidācijas inovācija atkal izrādās - augstāki nodokļi.
Lūk, piemēram, augstākā izglītība. Ik gadu valsts uz studiju budžeta vietām tērē vairāk nekā 30 miljonus latu. Par valsts naudu tiek ražots vesels lērums pedagogu, komunikāciju speciālistu, ekonomistu, juristu utt. Taču šīs valsts naudas atdeve nevienu īpaši nesatrauc. Tas nekas, ka izaudzinātie skolotāji drīzāk dresē vīrus privātfirmā, nevis zināšanas liek lietā skolās. Tas nekas, ka citi vispār paceļ cepuri un pasaka - paldies, dāsnā Latvija, ardievu! Un arī tas nekas, ka ir pat tādas budžeta finansētas vietas, uz kurām valstij studentiem jālūdzas, nāc pastudē!
Šajos ekonomiskajos apstākļos vismaz uz pusi samazinot naudu šajā sektorā, varētu tikt uzreiz pie 15 miljoniem, turklāt «jāgriež» būtu ne tikai humanitārās jomas izglītības programmas, bet arī priviliģētais - eksaktais - parks. Vismaz pašlaik vidējā izglītība nespēj sagatavot pietiekamu skaitu tehniski orientētu jauniešu, kas būtu tiešām motivēti mācīties un konkurēt, nevis studijas uztvertu tikai kā pamīcīšanos kopmītnēs. Iespējams, tad arī mācībspēki beidzot atmestu ierasto patmīlību un paskatītos patiesībai acīs, ka daudzas studiju programmas nav ne tuvu tādas, kas darba vai zinātnes tirgum ražotu derīgu un pārsteidzoši eksplozīvu jauno paaudzi, no kuras bītos vecie.
Valsts, iespējams, var palielināt galvoto studiju kredītu apjomu, lai nemazinātu iespējas studēt, un tad lai naudas cirvis spiež jaunieti būt prasīgākam pret sevi un iegūstamo izglītību, un profesoriem. Taču nedrīkst būt situācija, ka valsts «ber» iekšā naudu jaunajos pedagogos, bet bērnu zināšanu līmenis tajā pašā laikā, piemēram, matemātikā, krīt.
Scenārijs skarbs, kas prasa konfrontējošu diskusiju ar studējošajiem un augstskolām, taču pašlaik, kā izskatās, uz šādu drosmi nav gatava nedz Vienotība, nedz ZZS. Lai gan kaut kādas it kā reformas, arī augstākajā izglītībā, ir sasolītas un niknajiem uzņēmējiem mutes aizbāztas, taču līdzšinējā pieredze rāda, ka gaidāmais drīzākais scenārijs ir tāds, ka slapstoties tiks saskrubināti vēl trūkstošie 11 miljoni, un tad jau varēs mierīgu sirdi dzīvot tālāk.