Iespējams, smagākā izšķiršanās šīs valdības laikā būs atbalsts Roberta Ķīļa vadītās Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvātajām izmaiņām likumdošanā, kas paredz paplašināt svešvalodas lietojumu Latvijas augstskolās. Pēc burta - grozījumi paredz Augstskolu likuma izmaiņas, pēc gara un faktiski - Valsts valodas likuma maiņu.
Tomēr reformas, kuras sabiedrība parasti uztver kā «Ķīļa reformas», patiesībā ir valdības reformas, kas nav iespējamas bez koalīcijas politiska atbalsta. Koalīcijai acīmredzami nav vienota viedokļa šajā jautājumā. Būtu brīnums, ja Nacionālā apvienība un krietna daļa Vienotības to tūlīt steigtu atbalstīt. Pastāv ļoti lielas šaubas, vai Roberts Ķīlis vispār spēs gūt politisku koalīcijas atbalstu savām iecerēm šajā tik jūtīgajā jomā.
Publiskajā telpā nesaskaņas ir izpaudušās asā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas Inas Druvietes un izglītības ministra Roberta Ķīļa diskusijā. Patiesībā tā nav diskusija, bet nopietna pasaules uzskatu sadursme, kas atspoguļo faktu, ka koalīcija sastāv no liberāli un konservatīvi noskaņotiem cilvēkiem, kuru nostāja atsevišķos jautājumos nav atšķirīga, bet pretēja.
Nacionālā apvienība pagaidām ir tik ļoti aizņemta ar tautības ierakstu pasē, ka nav pamanījusi, ka Izglītības ministrijas piedāvātās izmaiņas nav vienkārši grozījumi, bet paredz sistēmiskas izmaiņas, kas var beigties ar to, ka augstskolās atgriežas situācija, kāda bija PSRS laikā astoņdesmitajos gados. Tikai krievu valodu būs nomainījusi angļu valoda.
Tomēr Roberta Ķīla piedāvātās izmaiņas nav nekāda pozitīva vai negatīva viennozīmība. Tā ir smaga izšķiršanās, kurā liela taisnības daļa ir abās pusēs. Vienā pusē ir mūsu bērnu, mūsu jaunākās paaudzes, mūsu ekonomikas un valsts konkurētspēja. Mūsu vēlme gūt panākumus. Otrā pusē ir latviešu valoda, latviešu nācijas pastāvēšana un valodas attīstība. Mūsu vēlme palikt latviešiem.
Inai Druvietei ir taisnība, ka latviešu valodas izslēgšana no augstākās sociāli lingvistiskās aprites apdraud mūsu valodas konkurētspēju un latviešu valodu vispār. Ja angļu valoda kļūs ne tikai par vadošo zinātnes, bet arī augstskolu administrācijas valodu, kurā latviešu studenti un pasniedzēji sarunājas ar augstskolu rektoriem un dekāniem ārvalstniekiem, uzlabosies ne tikai angļu valodas zināšanas, bet arī latviešu valoda nonāks otršķirīgā lomā.
Tā ir tieši tā pati problēma, varbūt mazākā mērogā, kādēļ liela sabiedrības daļa nepiekrīt nekādam oficiālas valodas statusam krievu valodai. Tās ir bažas, ka ar vienādiem nosacījumiem konkurencē ar ievērojami izplatītāku valodu latviešu valoda zaudēs, nonākot otršķirīgā lomā.
Tāpēc tā ir ārkārtīgi svarīga izšķiršanās. Kas mums ir svarīgāk - paātrināt Latvijas attīstību vai aizsargāt latviešu valodu? No vienas puses, noteikti procesi tāpat notiek. Paātrināt tos vēl ātrāk, lai izšķīstu vēl ātrāk, - vai tas ir vajadzīgs? No otras puses, ekonomiskā emigrācija apdraud latviešu valodu ne mazāk, bet varbūt pat vairāk nekā jebkas cits. Un to vērst uz labu bez attīstības nav iespējams.