Traģēdija Norvēģijā mudina nonākt pie vairākiem nepatīkamiem secinājumiem/jautājumiem.
Pirmais. Lai sastrādātu šaušalīgas lietas, nav nepieciešama fanātiķu organizācija, kas, ja konkrētās valsts specdienesti strādā, agri vai vēlu «izgaismojas». Diemžēl pilnīgi pietiek ar vienu indivīdu, kuram ir no likuma viedokļa nevainojama reputācija. Tas nozīmē, ka arī Latvijas sabiedrība, lai gan mūsu valstī it kā nav vērā ņemamu reliģisko vai nacionālo ultraradikāļu grupu, nav pasargāta.
Otrais. Vai tomēr šādus indivīdus var savlaicīgi atklāt? Ja ņem vērā, ka viņiem daudzos gadījumos ir iekšēja nepieciešamība savus plānus/rīcību kaut kā idejiski pamatot, tad vismaz teorētiski naida, kas balansē uz vardarbības sliekšņa, izpausmes varētu piefiksēt pēc izteikumiem sociālās saziņas vietnēs. Te gan ir divi papildus jautājumi: a) vai mūsu dienestu rīcība ir pietiekami lieli resursi, b) vai, ņemot vērā, cik agresīva ir valoda un komunikācija internetā, var nojaust, kur verbāla žults izgāšana sāk balansēt uz rīcības robežas. Baidos, ka tas ir neiespējami.
Līdz ar to rodas trešais jautājums, cik gatavi ir mūsu dienesti situācijai, kad kaut kas līdzvērtīgs diemžēl ir noticis. It kā mums ir specvienības un nebūtu korekti apšaubīt to varēšanu, tomēr nav noliedzams arī tas, ka, ja valstij, par laimi, nav nācies saskarties ar tāda veida ārkārtas situācijām, reālas pieredzes trūkums var būt bremzējošs.
Ceturtkārt, notikušais ir kārtējais apliecinājums interneta paradoksālajam raksturam. It kā vajadzētu būt tā, ka informācijas pārbagātība veicina iepazīšanos ar dažādiem viedokļiem, kas koriģē tavu svēto pārliecību par kaut ko. Diemžēl fanātiķu gadījumā notiek pretējais: viņi atrod šajā okeānā tikai papildus apstiprinājumus savai taisnībai.
Piektkārt, nav skaidrs, kas notiek ar bremzējošiem faktoriem. Skaidrs, ka mūsdienu pasaulē netrūkst polarizējošo jautājumu: imigranti, islāms, milzu atšķirības ienākumos u. c. Bet kāpēc ir cilvēki, kuriem «muguras smadzenēs» nav refleksa: neviena taisnība, pārliecība nav attaisnojums civiliedzīvotāju slepkavošanai?! Vai tiešām kristietības vērtību lauks ir tik izplūdis, ka atrodas cilvēki, kuri slepkavo, it kā aizstāvot kristīgo civilizāciju? Vai tiešām zināma popkultūras daļa (filmas, videospēles) ir tik iedarbīgas, ka agresivitāte viegli nonāk līdz reālai gaiļa nospiešanai - jo cilvēka nogalināšana virtuālajā vidē kļuvusi tik ierasta, ka šis «vieglums» pāriet uz reālo dzīvi?
Mums nevajadzētu tik daudz apspriest dažu Latvijas politiķu izteikumus par notikumiem Oslo, cik mēģināt saprast, kā mazināt neiecietību, nesadzirdēto nostāšanos uz vardarbības ceļa. Tas, protams, ir ilgs, pacietīgs process, kas nav tik aizraujošs, kā kārtējo šausmu apspriešana, bet vai mums ir alternatīvas?