Latviešu darba tikums
Čakstes Tīpaines mūžs bijis raibs - daudz zaudēts, daudz netaisnības piedzīvots, bet tāpēc viņa nav zaudējusi gaišu skatu uz dzīvi. «1941. gadā mūs laimīgā kārtā neizveda. Kad krievi otrreiz nāca iekšā, ar ģimeni izbēgām uz Ventspili, tur iestājos Tautas konservatorijā. Vēlāk, atgriežoties Rīgā, turpināju iesāktās studijas Latvijas universitātē, Fizikas un matemātikas fakultātē, bet tad nāca 1949. gada marts. Mūs izsūtīja uz Tālajiem Austrumiem pie Ķīnas robežas, uz ļoti nabadzīgu ciematu, kur tiešām nebija, ko ēst,» atceras Čakste. Izglābušies, pateicoties tēvam - Aleksandrs Imants Tīpainis savulaik stāvējis pie VEF dibināšanas šūpuļa un Blagoveščenskā, kā jau inženieri, iecēluši par celtniecības tehnikuma pasniedzēju.
Čakstei ļoti gribējies studēt. Viņa tikusi uzņemta Pedagoģiskajā institūtā. «Tur redzēju, kā vietējie negrib mācīties. Es taču nemācēju krieviski, bet ielauzījos! Taču pēdējā kursā mani izsauc institūta vadība un prasa parādīt pasi. Mums jau toreiz visus dokumentus atņēma, bija tikai parasta lapiņa ar vārdu, uzvārdu. Parādu lapiņu, un man iemet to sejā - ar tādiem papīriem nevarot mācīties,» stāsta Čakste. Viņa nav padevusies, nolēmusi stāties jaunatvērtajā medicīnas institūtā. «Klauvēju pie visām katedrām, bet, tiklīdz uzzināja, ka esmu izsūtītā, - neņēma. Tad gan no pārdzīvojumiem saslimu.» Čakste iekārtojusies institūtā par laboranti. Anatomijas katedras vadītājs bijis apmierināts ar jaunās latvietes darbu, iecēlis Čaksti par vecāko laboranti. «Latvieši tika ļoti cienīti par savu darbu. Atceros, kad jau atļāva atgriezties Latvijā, latviešiem tika piesolīti visādi labumi, lai tikai paliek tur strādāt,» stāsta sirmā kundze. Arī Čakstes māsa stājusies medicīnas institūtā - neuzņēma.
Čakste nolēmusi mēģināt vēlreiz. Saņēmusi dūšu, aizgājusi runāt pie direktora, viņš noteicis - ja izsūtītajiem mēģinās palīdzēt, pašam būs nepatikšanas. Tomēr izņēmis aploksni ar eksāmena biļetēm - pierakstīt nedrīkstēja, jāpaļaujas tikai uz atmiņu. «Viņš man nolasa visus eksāmena tematus. Es tikai saspringti klausos. Kad otrajā dienā aizgāju uz eksāmenu, man rokās tikai pildspalva, nevienas kabatas. Pārējie ik pa laikam izprasās ārā, es tikai rakstu. Pārējie jau gāja pēc špikeriem. Es uzrakstu un domāju - nu esmu iekšā! Nākamajā dienā skatos sarakstā, kas eksāmenu ir izturējuši, un - manis tajā nav,» sarūgtinājumu atceras Čakste.
Lielākā vēlēšanās
Atgriežoties Latvijā, kā izsūtītajai sākotnēji Čakstei darbs vairākkārt atteikts, bet savā katedrā Stradiņa klīnikā Čaksti Tīpaini strādāt pieņēmis profesors Rudzītis. Latvijā viņa beidzot iestājusies un pabeigusi Medicīnas institūtu. «Mācoties visu laiku strādāju, tajā laikā sāka attīstīties citoloģija, un man piedāvāja darbu Rīgas 5. slimnīcā citoloģijas laboratorijā, biju tās vadītāja. Nostrādāju līdz pensijai,» stāsta Čakste.
Atmodas laikā Čakste sākusi darboties Daugavas vanagos. «No ārzemēm sūtīja medikamentus, ko dalījām organizācijas biedriem, leģionāriem un netika liegts, ja atnāca arī kāds trūcīgais. Arī tagad darbojos Daugavas vanagu Medicīnas aprūpes centrā. Leģionāriem izdalu medikamentus. Tiem, kuri paši vairs nestaigā, medikamentus nesu uz mājām, zāles apmaksā ārzemju latvieši,» savus pienākumus raksturo Čakste Tīpaine. «Neviens nevar zināt savu likteni, bet man ļoti gribētos līdz pēdējam elpas vilcienam strādāt, būt noderīgai. Tā mana lielākā vēlēšanās.»
Taujāju, kas Čakstei jaunībā bijis meitenes sapnis. Sirmā kundze stāsta par tēvu: «Viņš teica - vajag mācīties. Ko iemācīsies, to neviens neatņems, bet manta vienā mirklī var pazust. Tā arī bija! Tēvs bija ļoti patriotisks. Atceros, kara laikā, kad bijām izbēguši uz Ventspili, manai māsai bija draugs ostas inženieris. Viņš mums piesolīja, ka nokārtos kuterīti - lai braucam prom. Mani vecāki teica: «Mēs Latviju neatstāsim!» Tēvam visa viņa dzīve bija Latvija. Arī man. Tagad pārdzīvoju par Latviju - gribētu piedzīvot, ka Latvija atkal tiktu uz kājām.»
Kad draugu vairs nav
Čakstes Tīpaines šaurajā, vēsajā, ar malku apkurinājamā dzīvoklītī pie sienām it vienā brīvā vietiņā - mākslinieku dāvātās gleznas. Pati saimniece pamazām vāc kopā piemiņas lietas un raksta atmiņas, ko nodot glabāšanā Okupācijas muzejam. Bet ar mākslas pasauli Čakste bijusi saistīta ilgus gadus. «Mana māsa Līvija desmit gadus izcieta lēģerī kopā ar Purvīša skolnieci Margaritu Celmiņu. Kad māsa atgriezās, stāstīja, cik draudzīgi abas dalījušās pēdējā maizes kumosā. Māsa lūdza, lai Celmiņas kundzi vecumdienās nepametu - tā es braucu pie viņas, palīdzēju un iepazinos ar māksliniekiem. Man ļoti patika māksla, nevienu izstādi nelaidu garām,» atceras Čakste.
Reiz metālmāksliniece Elvīra Jenzena Čakstei uzdāvinājusi ādas vākos iesietu grāmatu ar vēlējumu, lai satura piepildīšana paliek pašas ziņā. Viņa grāmatu sākusi dot māksliniekiem -viens tajā zīmējis, cits rakstījis pārdomas. Čakste bijusi tā, kas par daudziem vientulībā pamestiem māksliniekiem rūpējusies viņu mūža nogalē. «Redzēju, cik tas ir briesmīgi - kamēr cilvēks vēl kustas, rīko pieņemšanas, tikmēr draugu ir daudz. Bet, kad paliek slims, draugu nav. Vienam dārzs, otram vīrs - nevienam nav laika. Nav it neviena, kas to cilvēku kopj. Cilvēks nomirst - nu ir kroņi un puķes! Un tad es domāju - to kroņu vietā būtu aizgājuši uz slimnīcu, kamēr cilvēks vēl bija dzīvs. Kam viņam tagad vairs kroņi...»