Es dzīvoju Šimoju, ceturtajā lielākajā Mozambikas pilsētā, kas atrodas valsts centrālajā daļā. Esmu brīvprātīgā koledžā, kur sagatavo pamatskolas skolotājus lauku rajoniem.
Mzungu vienskaitlī, azungu daudzskaitlī - tā šeit sauc baltos, kas mazpilsētās un ciemos ir retums un tāpēc šķiet interesanti. Bērni nāk paspiest roku un paprasīt kādu banānu vai sīknaudu, jaunekļi nāk iepazīties un mēģināt dabūt telefona numuriņu, iedzēruši vīrieši vēlas izstāstīt kaut ko vietējā dialektā. Kaut kas man ļoti atgādina Latvijas laukus un izturēšanos pret pilsētnieku, kas uz vasaru atbraucis atpūsties. Tik jautājuma: «Kā gan jums tur, pilsētā, klājas?» vietā ir jautājums par to, kā gan mums tur Amerikā, Eiropā vai Austrālijā klājas. Lielākā daļa cilvēku par Latviju nezina pilnīgi neko. Jautā, no kurienes esmu, bet, kad atbildu, novelk garum garu «āāāāāā». Tieši tādu pašu, kādu paziņas Rīgā, kad stāstīju, kāpēc es netikšu balsot vēlēšanās un kur paies mana ziema.
Latvijai ar Mozambiku gan ir kaut kas kopīgs - tā ir sociālismā kaltā pagātne. Aukstā kara laikā ASV un Padomju Savienība izmantoja Āfriku kā savu netiešo karalauku. Padomija atbalstīja Mozambikas vadošu partiju Frelimo, kas izveidoja vienpartijas sociālistiskās pārvaldes režīmu. Daudzi šejienes cilvēki ir studējuši vai nu Kubā, vai kādā no Padomju Savienības republikām: Ukrainā, Baltkrievijā, Gruzijā...
Un, lai arī es pārstāvu to paaudzi, kas no sociālisma neko daudz neatceras, tomēr to, ka kaut kas nav tīrs ar to Mozambikas eksotiku, sapratu mirklī, kad brokastu maizītē atradu biezu doktordesas šķēli. Ko gan doktordesa dara šeit? Pēc doktordesas atklāju eļļā ceptus pīrāgus, kas garšo tieši tāpat kā Rīgā. Mana nedaudz vecākā kolēģe no Udmurtijas Krievijā ikkatrā pretimnācējā spēj saskatīt kādu prototipu, kādu cilvēku no sava ciema, kādu paziņu vai sabiedrisko darbinieku. Pat vietējā popmūzikas dzīve šķiet zināma: pazīstamu dziesmu kaverversijas portugāļu valodā un deju mūzikas dziesmas a la skarbie deviņdesmitie ar Ruki Verh un Demo. Nemaz nerunājot par apkalpošanu veikalos un sabiedriskajās iestādēs, kas atgādina Latvijas pasta kādreizējo stilu: «Kā gan jūs uzdrīkstaties traucēt mani manā darba laikā?»
Skatoties uz laimīgajiem bērniem, kas dauzās ārā un kam nav nekā, pat kurpju, man tomēr liekas, ka visa laime ir te. Viņu vecāki nepelna naudu spēļu konsolei, bet tikai maizītei, un viņu dzīvē tomēr nav tik daudz ikdienišķu negāciju.