Valdības veidošana satrauc cilvēku prātus? Nieki! Ir daudz lielāka problēma - sniegs. Protams, tikai pilsētniekiem, pamatā rīdziniekiem, jo lauku ļaudis, šķiet, piezemētāki šajā jautājumā - ņem lāpstu un rok. Kā saka, no rīta līdz lielceļam. Ja vajag. Un aun brišanai pa kupenām piemērotus apavus. Un iziet no mājas stundu agrāk, zinot, ka nevarēs skriet kā vasarā. Pilsētnieki tā nevar. Pilsētniekiem tā nepiedien. Tiem visu vajag tā, kā tajā brīdī nav vai nevar būt. Silta ziema - slikti, auksta un sniegota - atkal. Viss notīrīts - slikti, jo pašvaldība atkal lieki tērējas, nenotīrīts - slikti, jo par ko tad tos nodokļus maksājam? Kaisa sāli ar smiltīm - slikti, jo bojā apavus, nekaisa - arī slikti, jo slīd...
Ko gribam? Izlādēt žulti? Labi, tas saprotams. Gribam, lai nesnieg? Tad skati jāvērš nevis uz leju, bet augšup un jāmaina tonis pret krietni pieklājīgāku, piezemētāku. Gribam, lai snieg gan, bet tūdaļ pat nokūst? Arī iespējams, bet vai būsim ar mieru maksāt par apkurinātām ietvēm un brauktuvēm? Lai pašvaldība vai tās algoti dienesti uzslauka katru sniegpārslu, kas nokrīt līdz zemei? Atkal jautājums par izmaksām un pašu gatavību to finansēt.
Gaidām no citiem visu ko, bet paši lietas labā neko neesam gatavi darīt. Pat saprast, ka ir tāds gadalaiks, kad snieg un ar to vienkārši jārēķinās. Tāpat kā to dara mums kaimiņos esošajās Ziemeļvalstīs. Nokrīt tur nakts laikā pusmetrs un vairāk sniega - tā, ka līdz mašīnu logiem, - vai kāds tāpēc lamā valdību un pašvaldību? Paši atrok izbrauktuves, ja pievedceļi attīrīti. Ja ne, rok taciņas un lieto sabiedrisko transportu. Respektē cits citu, tā darbu un atbalsta iespējas. Pieņem, ka ziemā ceļi ir slideni, tāpēc jābrauc vai jāiet kājām daudz rāmāk, uzmanīgāk. Nupat rudens pusē Rīgas velokonferencē sastaptais satiksmes eksperts no Somijas tā arī atzina - ja ir sniegs, labāk to pieblietēt un iet, braukt pa to, attiecīgi rēķinoties ar slīdamību, jo nav jau arī tās kaudzes kur likt. Un viņiem sniega ir daudz vairāk nekā mums.
Bet mēs kā tādi auni pat uz daudzmaz šķūrētām, smiltīm kaisītām ielām neprotam savā starpā sadzīvot - kādam jāsteidz, kā var to vienīgi vasarā, citam otru nīgruma uz visu pasauli un spīta pēc negribas palaist pa priekšu. Un šāda attieksme ne tikai starp autobraucējiem. Lasu sociālajos medijos - par ko tad kājām ejošā tauta dusmojas. Veloceļš, redz, kādurītu attīrīts agrāk par gājēju ietvi - šausmas! Cik gājēju, cik velobraucēju ziemā utt. utjpr. Aizdomāties, ka ceļi, ko uzkopj pašvaldību finansēti dienesti, nav gluži tas pats, kas ēkai piegulošas ietves, par ko jāatbild namīpašniekiem, to algotiem sētniekiem, laikam neiespējami? Bet laikam jau tā ir. Jo galvās putra. Sniegputra. Sniegputrenis.