«Algas strādniekiem, pensijas pensionāriem, zāles slimajiem, Ulmani tiem, kuri grib Ulmani, banānus visiem... Tā varētu turpināt,» tagad saka J. Liepnieks. Viņaprāt, Zīgerists kā galējs populists ir izmantojis tikai vienu paņēmienu - visa solīšanu -, neveltot nekādu uzmanību «tādiem sīkumiem kā argumentācijai vai aprēķini, kā šos solījumus pildīt».
J. Liepnieks domā, ka šajās vēlēšanās šo nišu aizņem Pēdējā partija, bet esot jāpiemin arī Jaunā laika pirmās kampaņas (2002. gadā) un LPP/LC līdera Aināra Šlesera pēdējās - ar to domātas pērnā gada pašvaldību vēlēšanas. Zīgerists esot bijis pirmais ļoti agresīvi un aktīvi kampaņojošais politiķis Latvijā, kurš, «gluži tāpat kā tagad Pēdējā partija, pat neizlikās, ka grasītos pildīt jel kādu no saviem solījumiem», domā bijušais A. Šķēles runasvīrs, kura viens no agrākajiem domubiedriem Kaspars Rolšteins ir Pēdējās partijas biedrs.
Taču kā 1995. gadā, kad vēlēšanas notika pēc Bankas Baltija krīzes un valstij smagā finansiālā situācijā, tā tagad līdzīgi grūtos apstākļos ar populistiskiem paņēmieniem varētu būt vieglāk iegūt nomāktu un izmisumā iedzītu cilvēku atbalstu. Sociologs Aigars Freimanis atzīst, ka situācijas ir līdzīgas, bet ne identiskas. «Šī ir kvalitatīvi cita situācija - Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, ir atvērtās robežas un iespēju sajūta. Arī sabiedrība ir cita - trenētāka, nav tik ļoti pakļauta populisma vīrusam,» teica A. Freimanis. Pēc viņa domām, tik vulgārs populisms vairs neietu cauri. Tas kampaņā varētu būt, bet rafinētākās izpausmēs.
«Tā bija aizraujoša kampaņa, kas izrādījās negaidīti rezultatīva, par spīti negatīvajai mediju attieksmei. Viņa pienesums bija jaunas, negaidītas metodes, kurās bija maz politiskās morāles,» par Zīgerista izpausmēm 90. gadu vidū tagad saka A. Freimanis, uzsverot, ka tā var notikt tikai vienu reizi. Viņš atzīst, ka Zīgerista partijā bija arī vairāki savā jomā profesionāli cilvēki, taču tieši tāpēc, ka viņi sanākuši kopā zem populisma karoga, šī politika nebija spējīga pastāvēt ilgtermiņā.