Starp cietumu un dzelzceļu
Wormwood Scrubs Londonas parku kompānijā īsti neiederas - šeit nav ne ģeometriski perfektu dobju, ne kafejnīcu ar šokolādes kēksiem, ne dīķu ar strūklakām un pīlēm. Arī nosaukums tāds pašpuicisks - burtiskā tulkojumā Vībotņu brikšņi. Turklāt parka vienā pusē ir cietums, bet otrā - dzelzceļš, pa kuru milzu ātrumā traucas ekspreši. Toties šeit ir plašumi. Parka 80 hektāros pietiek vietas pusducim futbola laukumu, zirgu aplokam, vairākām gluži autentiska lapkoku meža strēmelēm un neskaitāmiem kazenājiem. Un, protams, arī dažādiem dzīvniekiem. Līdz šim gan esmu ievērojusi tikai vāveres, lapsas, vārnas, meža baložus, zīlītes un strazdus.
Brienot pa pierasojušo futbola laukumu uz satikšanās vietu, putnu dziesmas nav dzirdamas. Tās pārmāc skaļš bum-bum, jē-jē - kaut kur dzelzceļa pusē acīmredzot turpinās sestdienas vakara ballīte. Parka autostāvvietā sapulcējies neliels cilvēku bariņš. Gandrīz visiem kājās gari gumijas zābaki, kaklā Swarowski tālskatis un rokās putnu grāmata. Man nekā no tā nav, un skaidrs, ka pirmajā putnu vērotāja eksāmenā esmu izkritusi. Tomēr mani sirsnīgi sagaida vīrietis melnā adītā cepurītē, spiež roku un informē, ka startēsim pēc pāris minūtēm (vēlāk viņu atpazīstu - Deivids Lindo, Londonas slavenākais putnu vērotājs, pēdējoreiz redzēts BBC televīzijas ziņās stāstām par katastrofāli sarūkošo Londonas zvirbuļu populāciju).
Dziesmas dabā un telefonā
Sākam brist cauri brikšņiem, kas liek domās piekrist parka nosaukuma autoriem, un izdzirdam pirmo dziesmu - tā ir lielā zīlīte. «Lielajām zīlītēm katru gadu ir cita dziesma,» stāsta Deivids. Šogad šai konkrētajai zīlītei ir stiepts un skanīgs cī-pet, cī-pet un tīt-titi-tīt, kuru var skaidri sadzirdēt par spīti kaitinošajam fona troksnim. Pēkšņi Deivids ar zibenīgu uztrenētu kustību paceļ tālskati un uzsauc pārējiem vērotājiem - vītītis! Uz nokaltuša koka zara uztupies mazītiņš brūngans putns, bet ar rīta dziesmu tas mūs nepagodina. Deivids izvelk no kabatas viedtelefonu, kurā ierakstītas visu Anglijā sastopamo putnu dziesmas. «Patiesībā tas nav īsti ētiski - ligzdošanas laikā atskaņot elektroniskas putnu dziesmas. Putni var nodomāt, ka tas ir kāds nelūgts viesis,» skaidro gids, tomēr klātesošajiem nezinīšiem par godu nolemj atskaņot vītīša dziesmu.
Tikmēr ballītes dalībnieki acīmredzot nolēmuši likties uz auss - bum-bum pēkšņi apklust, un «rītausmas koris» var dziedāt netraucēti. Cits pēc cita sevi piesaka melngalvas ķauķis, dziedātājstrazds, svilpis, svīre un garastīte. Un arī čunčiņš, kurš šķiet izdziedam pats savu vārdu (turklāt tāds iespaids rodas gan man, kas to pazīst kā čunčiņu, gan pārējiem vērotājiem, kuri to sauc par chiffchaff). Deivids atkal piešauj pie acīm tālskati - šoreiz tas pavērsts pret debesīm, kur paralēli viens otram Hītrovas virzienā lido balta lidmašīna un gārnis.
Izrādās, ka daudzmiljonu pilsētas pašā vidū, sirēnām, vilcieniem, tehnomūzikai un lidmašīnām par spīti, dzied un ligzdas vij desmitiem dažādu putnu sugu. «Neticiet tiem, kas saka, ka pilsētā nav dabas - ir, tikai jāmāk to ieraudzīt,» saka Deivids. Viņš lepni stāsta, ka reiz cilvēku un automašīnu pārblīvētajā Oksfordas ielā uz jumta kores ieraudzījis erickiņu (lieki piebilst, ka tālskatis viņam ir līdzi vienmēr), un viņa vērotāja arsenālā ir arī tītiņš. Līdz pat nesenam laikam tika uzskatīts, ka tītiņi Lielbritānijā sastopami tikai Skotijā, bet Deivids kādudien to ieraudzījis Wormwood Scrubs - putns sēdējis kokā un ļāvis sevi kārtīgi aplūkot, lai nebūtu nekādu šaubu, ka tas tiešām ir tītiņš. «Tā bija viena no mana mūža laimīgākajām dienām,» atzīstas Deivids.
Svešie papagaiļi
Ir seši, saule uzlēkusi, un parkā parādās pirmie apmeklētāji - vientuļš futbolists, daži skrējēji un suņu īpašnieki. Putnu vērotājiem ar vietējiem suņu mīļotājiem esot sarežģītas attiecības - suņi traucē ligzdot četriem stepes čipstes pāriem, kuriem iepaticies nepļautais zemes pleķis parka vidū. Putnu vērotāji sadarbībā ar vietējo pašvaldību uzstādījuši zīmi, kurā lūdz čipstes netraucēt. «Bet ne visi to ņem vērā,» nopūšas Deivids.
Pastaigas dalībnieki sāk berzēt nosalušos pirkstus un runāt par siltu tēju. Te pēkšņi pāri mūsu galvām pārlaižas koši zaļu putnu bars. Deivids saviebjas - papagaiļi. To šajā parkā esot divi tūkstoši, bet sevi cienoši putnu vērotāji tiem nepievērš uzmanību. «Kāpēc tā?» jautāju, jo man liekas, ka mazais, zaļais putnu mākonis ir ļoti iedvesmojoša aina. Deivida nosodošais skatiens man liek saprast, ka esmu izgāzusies vēl vienā putnu vērotāja eksāmenā. Papagaiļi nav vietējā putnu suga - tie ir izbēguši mājdzīvnieki, kuri tagad izspiež vietējos putnus no viņu ligzdošanas vietām. Ak tā. Atvainojiet.
Ir jāiet mājās, lai vēlāk atgrieztos parkā ar suni. Stepes čipstes apsolos netraucēt.