Vai arī to, kas uz laucinieka rēķina grib par tādiem izlikties. Nezin kāpēc kopš seniem laikiem tiem, kas visus barojuši, no visiem visvairāk arī iznācis ciest. Mūsdienās, par laimi, karakalpi apkārt vairs nesiro, bet kāds inspektors, kontrolieris, speciālists vai attiecīga dienesta pārstāvis var uzrasties jebkurā brīdī. Vai arī vēl ļaunāk - tev pašam var nākties viņus izsaukt.
Ar mani pēdējo reizi tas notika pavisam nesen, kad pēkšņi atklājās, ka bojāts tā dēvētais spēka kabelis, ko nepieciešams nomainīt, jo citādi strāva no elektrības staba vairs netika līdz mājai. Tātad jārok tranšeja, jāpērk jauns kabelis, jākaļ betonā caurums un jāmeklē sertificēts montieris. Bet bez elektrības arī nevar iztikt. Kad tiku ar visu iepriekšminēto galā, pēc vairākkārtējas sazvanīšanās ieradās montieris ar diviem izpalīgiem. Kā jau kārtīgam montierim pieklājas, vispirms viņš nobrāķēja manis pirkto kabeli, bet, godīgi sakot, tālāk viss gāja raiti. Pie sienas tika pielikta sadales kārba. Atvienots vecais spēka kabelis un pievienots jauns. Izpalīgs uzkāpa stabā, sertificētais montieris ar zīmoglenti aizlīmēja sadales kārbu, un nepagāja ne pusstunda, kad dzirdēju saucam: «Slēdz iekšā!» Ieslēdzu. Strāva bija atgriezusies. Bet tikai pusē mājas. Izpalīgs no jauna uzkāpa stabā un paziņoja, ka viena fāze sitot atpakaļ. Sertificētais montieris teica, lai saucot avārijas brigādi. Es gan mēģināju iebilst, bet elektriķi man diezgan autoritatīvi paskaidroja, ka viņiem vajadzējis ievilkt kabeli, pieslēgt skaitītājam, bet par strāvu viņi neatbildot. Vēl jo vairāk, ja uz līnijas viens no vadiem sitot atpakaļ. Beigu beigās cits nekas neatlika, kā samaksāt par darbu, ko viņi uzskatīja par pabeigtu, un saukt avārijas brigādi.
Pēc stundām divām, kad avārijas brigāde veltīgi bija apsekojusi visu līniju, tā vainu atrada manā pagrabā - jaunajā sadales kārbā. Nulles un vienas fāzes vads bija savienoti pareizi, bet divi citi vadi savienoti savā starpā. Rezultātā sanācis tas, ko tautā sauc par īso. Tad kāds tur brīnums, ka stabā strāva sita atpakaļ, ja, pa vienu vadu atnākusi, tā pa otru mēģināja tikt projām. Kļūdu novērsa dažu minūšu laikā. Vienīgā nelaime, ka avārijas brigādes montierim, kas noplēsa sadales kārbas zīmoglenti, nebija tiesību to aizzīmogot no jauna. Jo viņš par zīmogiem neatbildēja.
Kad visa šī jezga laimīgi beidzās un es, atviegloti uzelpojis, devos griezt savas apšu bekas zem apses pie mājas, atklājās, ka apšu kundziņu vietā mētājas vienīgi montiera izpalīga cigaretes gals. Laikam to viņš bija atstājis man, bet sēnes paņēmis par piemiņu.
Tagad vajadzētu saukt montieri, lai aizzīmogo sadales kārbu. Bet bail, ka atbrauks ar kādu izpalīgu, kurš atkal nogriezīs sēnes. Gaidīšu ziemu. Bet bail atkal, ka pa to laiku var atbraukt kāds inspektors un uzlikt man sodu. Tā, lūk! Ja grib dzīvot laukos - jāpierod!