Politikā tiek daudz kas iestāstīts. Latvijas politikā mēs stāstām sev, ka mēs nevaram būt patstāvīga valsts. Ka mēs varam pastāvēt tikai, esot Eiropas Savienības vai NATO sastāvā. Vai pretējā gadījumā - atgriezties Krievijā. Bet tikai nevaram būt patstāvīga valsts.
Ja neatkarīga Latvija nav iespējama, tad arī neatkarīga politika nav vajadzīga. Tad nav vajadzīga aktīva Latvijas politika. Tad ir vajadzīgs pasīvi pildīt to organizāciju, kuru sastāvā esam, «prasības».
Atteikšanās no patstāvīgas valsts idejas ir novedusi pie tā, ka politiķi pat nedomā vairs par iespēju realizēt kaut kādu pilnīgi patstāvīgu Latvijas valsts politiku. Latvijas valdība necenšas realizēt patstāvīgu politiku pat to organizāciju ietvaros, kuru sastāvā esam.
Latvija nerealizē patstāvīgu politiku pat ES. Aktīvi neizmanto pat tās iespējas, kuras mums būtu, aizstāvot savas intereses Briselē. Latvijas pozīcija ir konsekventi pasīva.
Darba kārtībā sarunas par ES daudzgada budžeta politiku 2014.-2020. gadam. Eiropas Komisijas ierosinātā jaunā budžeta politika ir klaji neizdevīga Latvijai. Mūsu valsts zaudēs vairāk nekā miljardu eiro, salīdzinot ar esošo plānošanas kārtību, tikai kohēzijas politikas ietvaros vien. Mums atkal ir paredzēti vismazākie lauksaimniecības tiešmaksājumi visā ES. Latvijas valdībai vajadzētu kliegt par šo netaisnību pa visu Eiropu.
Ārlietu un Finanšu ministrijām būtu jāaizstāv Latvijas pozīcija sarunās ar citām dalībvalstīm un Eiropas Komisiju. Diemžēl Latvija nemaz nav gatava sarunām par ES 2014.-2020. gada budžetu. Tāpēc ka valdība nespējot sākt darbu pie Nacionālā attīstības plāna 2014.-2020. gadam. Šādu valdības atbildi šokējošā rakstā Dienai atklāj Jānis Kalviņš, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors.
Un tas ir simptomātiski. Latvijas valdība gadu no gada ir evolucionējusi virzienā, kurā nacionālo plānu izstrādāšanai nemaz nav vietas. Nacionālie plāni šai politikai ir kaut kas nedabīgs un svešs. Tas neattiecas tikai uz pašreizējo valdību, kuras klanīšanās ārvalstīm starptautiskā aizdevuma dēļ ir kļuvusi groteska. Ir izaugusi vesela politiķu paaudze, kuri uzskata, ka Latvijai sava politika nav vajadzīga, ir vajadzīgs iekļauties «kopējā politikā».
Un tā ir vēl viena, varbūt labticīga, bet ilūzija, jo nekādas kopējās politikas nav. Katra ES valsts pamatā aizstāv savas intereses. Lielās valstis par «kopējo politiku» sauc tādu politiku, kura ir izdevīga viņu interesēm. ES fondu nauda kalpo, lai ietekmētu mazo valstu politiku, liktu mums visam piekrist. Ir jāatmet ilūzijas par ES kā par kaut kādu taisnības valsti. Labākā gadījumā tā ir aprēķinu laulība. Ar atrotītām piedurknēm ir jācīnās tikai par Latviju un sevi. Pārējie tīri labi par sevi rūpējas paši.