Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem sazvanīt Sabīni pa mobilo tālruni atmetu cerības, ka tikšu savienota. Kritiskos brīžos pilsētas mobilie sakari ir tik noslogoti, ka pastāvīgi saņemam paziņojumu «tīkls aizņemts». Ķeros pie parastā telefona, un šoreiz veiksmīgi. Jā, Sabīnes mājās valda satraukums. Visi ir dzirdējuši pamatīgu sprādziena atbalsi, logu stikli drebējuši, bērni ne pa jokam nobijušies. Nākamo sazvanu vīru, lai nodotu viņam ziņas, ka ar draugiem viss kārtībā, un teiktu, lai nekavējoties arī pats brauc mājās no biroja. Bieži vien nekārtības vienā pilsētas malā izraisa pretreakciju kādā citā, tas var padarīt vīra mājupceļu nedrošu. Zinu, ka saņemšu zvanus arī no citiem radiem, jo visi pēc notikušā apzvana savējos, lai pārliecinātos, ka viņi un viņu ģimenes ir drošībā.
Slēdzu iekšā Express 24/7, vienīgo anglisko TV ziņu kanālu, kas, gluži tāpat kā vietējie kanāli, sniedz tiešraidi no notikumu vietas. Ekrāna lejpusē figurē bojāgājušo un ievainoto skaits, kas ik pa brīdim mainās, glābējiem izvelkot no gruvešiem arvien jaunus upurus. Kājās sacelti visi pilsētas palīdzības dienesti, tuvējās slimnīcas pildās cietušajiem. Vēl nav zināms galīgais upuru skaits, jo glābšanas darbi turpināsies visu nakti. Vērojot ekrānā redzamo paniku un ciešanas, asaras sariešas acīs. Ziņo, ka šis sprādziens ir bijis lielākais Karači vēsturē.
Iepriekšējais sprādziens tikai pirms mēneša nogranda pie kāda no vietējiem mauzolejiem. Tovakar Latvijas goda konsuls Pakistānā bija uzaicinājis latviešu ģimenes vakariņās un tās sprādziena dēļ gandrīz nācās atcelt. Pēdējo gadu laikā jau ir kļuvis par paradumu pirms došanās laukā no mājām uz pasākumu citā pilsētas malā vispirms ieslēgt ziņas, lai pārliecinātos, ka Karači viss mierīgi.
Lai arī cik skumji būtu to atzīt, bet arvien biežāk notiekošie sprādzieni ir sākuši notrulināt iedzīvotāju reakciju. Pirms gadiem pieciem ziņas par sprādzienu Karači bija kas ārkārtējs, tas sacēla kājās visu pilsētu, šodienas reakciju vairāk raksturo sāpes nekā šoks. Sāpes par cietušo ģimenēm, par arvien zūdošo drošību.
Arī rīt pār pilsētu pletīsies iepriekšējā vakara smagnējums. Visticamāk, neskaitāmie privātveikaliņi nemaz netiks atvērti un lielākā daļā skolu būs slēgtas. Tā ir parasta reakcija uz iepriekšējā dienā pilsētā notikušu sprādzienu vai citām nekārtībām. Pilsētnieki ir iemācījušies neriskēt ar savu un bērnu drošību. Veikalu īpašnieki zaudēs ienākumus, bet skolēniem iekavētā viela būs jāatstrādā sestdienās.
Musulmaņi gan tic, ka, cilvēkam piedzimstot, Dievs nosaka mūsu dzīves garumu. Ja mums rīt ir lemts atstāt šo pasauli, veids, kā tas notiks, būs vienīgi Dieva noliktais ceļš: nebūs svarīgi, vai tas būs sprādziens pilsētā vai sirdslēkme, kas pārsteigs paša gultā.