Jānis Sprukts,
Kādas sajūtas ir komandas kapteinim pēc šādas neizteiksmīgas spēles ar Dāniju?
Sliktas - ko lai citu es vēl teiktu.
Kāpēc tā notika?
Es nezinu, kāpēc, bet zinu, ka mēs negūstam vārtus jau ļoti ilgu laiku. Tas nav iepriecinoši.
Treneris Teds Nolans skaidro, ka visas nelaimes sākas galvā. Viņam var piekrist vai tomēr ne?
Nezinu, varbūt sākumā mazliet, bet es nedomāju, ka patlaban vaina jāmeklē spēlētāju galvā. Vaina ir tā, ka netiekam ārā no šī neveiksmju perioda un negūstam vārtus.
Noguruma sekas arī ir jūtamas?
Ir nedaudz, bet nav tāds nogurums, lai nevarētu gūt vārtus. Bez iemestajām ripām uzvaras nebūs - tas ir ikvienam skaidrs.
Dānija aizsardzībā pielietoja kādu īpašu metodi?
Nē, viņi spēlēja viens uz vienu segšanu, uzmanīja mūs pa vienam. Iesākumā mums bija viens otrs moments, bet tā arī ripu vārtos neiedabūjām.
Ko vajadzētu darīt citādi uzbrukumā?
Jālien vairāk uz vārtu priekšu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc nevaram gūt vārtus.
Pēdējās spēlēs pirmajai maiņai vairs neizdodas nospēlēt līderu lomas. Varbūt pirmajā trijniekā ir nepieciešamas izmaiņas, jo visi pārējie trijnieki turnīra gaitā ir ik pa laikam pamainīti?
Tas ir jautājums trenerim. Es neatbildēšu - varbūt vajag, bet varbūt arī ne.
Motivācija bija spēlei ar Dāniju, jo iepriekšējā vakarā Norvēģija sagrāva Vāciju, tādējādi Latvijas izredzes iekļūt ceturtdaļfinālā samazinot līdz minimumam?
Ar motivāciju nebija nekādu problēmu. Visi devās laukumā ar apziņu, ka nepieciešama uzvara, bet vienkārši paši nespējām neko izdarīt. Tas arī viss.
Pēdējai spēlei ar Zviedriju varētu būt reabilitēšanās motīvs?
Nedomāju, ka to spēli vajadzētu akcentēt kā reabilitēšanos. Mums ir jāparāda, ka neesam tik bezcerīgi, kā no malas izskatās.