Lupatu gūstā
Vai ir kāda formāla pazīme, kas mudina šīs filmas salīdzināt, izņemot acīmredzamo - tās skatītāju sasniedz 2010. gada rudenī? Ir, vispirms jau šo filmu varoņi - vienaudži. Ilzes Burkovskas-Jakobsenas filmētās meitenes Latvijas un Norvēģijas mazpilsētā Paula un Nadīna ir trīspadsmitgadīgas tīnes, šo pašu vecuma grupu pārstāv arī Latvijas mazpilsētā dzīvojošais puisis ar radošo pseidonīmu Rūdolfs Mings - ar kino apsēsts «tīrradnis», kurš, pateicoties filmas radītajai popularitātei, ir kļuvis par žurnālu rakstu varoni un var lepoties ar plašu atpazīstamību šauros lokos.
Šķietami ar to arī abu filmu varoņu līdzība (tīņi, kuri meklē savu pašizpausmi) ir izsmelta. Arī abu filmu režisori, šķiet, savu filmu varoņu «atlasē» ir izvēlējušies absolūti opozicionāru ceļu - Ilze Burkovska-Jakobsena devusies vidējā standarta pētniecībā. Proti, ja mēs pieņemam, ka 12-13 gadu vecas meitenītes fascinē lupatas, pucēšanās, grozīšanās spoguļa priekšā, smiņķis, glamūrs un mēģinājumi iespēju robežās imitēt dzīvesstila žurnālu ieteikumus, tad gan latviete Paula, gan norvēģiete Nadīna atbilst vidējam standartam - tam, kādu mērķtiecīgi potē gan sīrupi, gan džoji, gan kosmo, gan tiem līdzīgie un kas savu apoteozi sasniedz TV šovu iluzorās slavas un nozīmības burbuļos. Rūdolfs Mings uz šī sadzīves popkultūras pielūdzēju meitiņu fona ir oriģinālāks par oriģinālu - mērķtiecības un talanta dzirksts apveltīts «urbis», fanātiķis, kura kaislība ir kino - gan uz papīra zīmētās «filmiņas», gan nu jau arī paša pilnmetrāžas trilleri. (Jāatzīst, esmu tos redzējusi, turklāt šie trilleri piedāvā gan saprotami un saistoši izstāstītu stāstu, gan baigu spriedzi, - tātad īstas žanra kino pazīmes, kas, starp citu, konsekventi nepiemīt profesionālajām latviešu spēlfilmām… Atvainojiet par atkāpi no tēmas.) Taču, protams, rakstiņā par divām labām, vērīgām dokumentālajām filmām nav nekāda īpaša iemesla aizrauties ar šo filmu varoņu salīdzināšanu/pretnostatīšanu, akceptējot faktu, ka šie varoņi jau ir tikuši pakļauti, konkrēti - filmu režisoru interpretācijai.
Mātes un meitas
Nenoliedzami, Burkovska-Jakobsena skatās uz Nadīnas un Paulas, kā arī viņu māšu pasauli kā globalizācijas apliecinājumu un popkultūras triumfa uzskatāmajām sekām - režisore gan to dara smalkjūtīgi, saprotoši, pat respektējoši, meklējot meiteņu «lupatu» kaislībās «māšu traumu» atspulgu. Neviltoti filmā izskan latviešu meitenes Paulas mātes atziņa, ka, ja viņai būtu ļauts skolas laikā krāsoties, viņa to būtu darījusi ar prieku, nevis pakļāvusies vidējam obligātajam standartam un tikpat neizbēgamajai padomju laika skolas formai. Meitas kā savas mātes spogulis, pakļāvīgas patēriņa kultam un vēlīgajam mediju diktātam, kā ģērbties, kā būt smukai, - šī ir caurviju tēma gan latviešu mātes un meitas, gan norvēģietes Nadīnas un viņas mammas attiecībās. Un tā ir tikai ilūzija, ka vēlme būt smukai pieklusīs ar laiku - viena no filmas traģikomiskākajām epizodēm ir norvēģu māmiņas došanās uz kādu kodīgu pīlingu, protams, jaunības vārdā, lai pēc tam filmas kadrā pavīdētu «kā Zorro» - līdz acīm ievīstījusies šallē, - skaistums ir prasījis upurus. Atzīstama ir Burkovskas-Jakobsenas prasme izvēlēties savas multinacionālās varones un arī lielisku kontaktu ar viņām kameras priekšā, turklāt ieskatīties pat makten jautrās «skaistuma orģijās». Teiksim, norvēģu meitenīšu kolektīvajā kāju vaksācijas procedūrā - sava veida traģikomiskā iniciācijas procedūrā, kuru izpildot, padsmitgadnieces, iespējams, jūtas nonākušas tik vilinošajā pieaugušo dāmu pasaulē. Traģikomiski un jautri, bet tā visa ir tikai mana, proti, skatītāja interpretācija - jo Ilze Burkovska-Jakobsena pret šīm mazajām dāmām izturas ar smalkjūtīgu sapratni, bez ambīcijām lāpīt pasauli, pārkārtot vērtību hierarhiju, protestēt un aicināt… uz gaišiem ideāliem. Sekojoši filma neuzmācas ar režisores kareivīgu vēstījumu/mesidžu (teiksim, par patērētājsabiedrības traģikomisko aprobežotību), nedz vēl kādām moralizējošām konstrukcijām. Režisore ir smalkjūtīgi, bet trāpīgi atlasījusi to dokumentālā materiāla kopumu un varones, kas atspoguļo «laika dabu» - jau piesaukto lēto spīguļu un lētās TV slavas apoteozes triumfa laikmetu. Kādi secinājumi? Nekā pārsteidzoša: tādi esam gan ar sociālistisko pagātni, gan bez tās - pakļāvīgi mediju un skaistumu ražotāju manipulācijām. I. Burkovska-Jakobsena nedramatizē šo atziņu - un pareizi dara.
Filmas tīņiem!
No savas pieredzes varu apliecināt, ka filmas intonāciju (traģikomisko smeldzi), kas izriet no precīzā vērojuma (operators A. Verhoustinskis), ļoti adekvāti spēj uztvert arī Nadīnas un Paulas vienaudži. Turklāt šī būtu īstā filma, uz kuru organizēt klašu seansus, - atšķirībā no daudzām citām tā spēj uzrunāt gan meitas, gan mātes, gan dēlus. Tas pats attiecas uz teju nevainojamo filmu Kā klājas Rūdolf Ming? (vienīgais iebildums ir forsētais un ārpus konteksta esošais aizkadra jautājums Rūdolfam filmas sākumā a la Rīgas Laiks, proti, par miršanu). Tās autoriem, tomēr man šķiet, ir bijis vieglāk - stāstīt par oriģinālu, krāšņu raksturu, kāds nenoliedzami ir talanta apsēstais Rūdolfs Mings, tomēr ir atraktīvāk nekā veidot filmu par tipisko vidusmēru, standartu. To pierāda vai visa latviešu dokumentālā kino vēsture, kurā īpatņi, krāšņi raksturi un to studijas ir spilgta iezīme.