Izskanējuši viedokļi, ka Latvijas ārlietu ministrs, vēršoties pret vairākām Krievijas estrādes slavenībām, rīkojies sīkumaini vai bērnišķīgi, jo ne jau dziedātāji esot tas lielākais apdraudējums. Nesākot diskusiju par TV un izklaides industrijas ietekmi uz ļaužu prātiem, jānorāda, ka - lai kā vērtētu Rinkēviča rīcību - Latvijas valsts un sabiedrība nekad nav bijusi atriebīga vai šauri domājoša, ja runa ir par attieksmi pret citu tautu kultūru.
Daži vēsturiski piemēri. 1921. gadā jaunā, visnotaļ spiedīgos naudas apstākļos dzīvojošā Latvijas Republika tomēr atrada par iespējamu piešķirt 150 000 tā laika Latvijas rubļu Rīgas Krievu drāmas teātrim, kas līdz ar to tobrīd kļuva par vienīgo teātri Eiropā šajā žanrā ārpus pašas Krievijas. Lai gan latviešu sabiedrībai varēja būt, sarunvalodā izsakoties, zobs uz vietējo vācu kopienu, apskatāmajā laika periodā Rīgas dome ik gadu piešķīra 20 000-35 000 latu Rīgas Vācu teātrim. Latviešu sabiedrība varēja plēsties ar vācbaltiešiem zemes reformas jautājumos, bet abpusēja daiļliteratūras tulkošana notika. Manā skatījumā līdzīgu atvērtību redzam arī mūsdienās. Piemēram, ebreju kopiena jaunajam gadam (pēc ebreju kalendāra - 5775. gads) veltīto koncertu 25. augustā rīko Latvijas Nacionālajā operā. Latvijā tiek brīvi tirgotas Krievijā izdotas grāmatas ar vismurgaināko saturu. Neturpinot piemēru uzskaitījumu, atļaušos apgalvot, ka Latvija attieksmē pret nacionālo minoritāšu kultūras aktivitātēm vai vispār citu tautu kultūru nav aizspriedumaina vai politizēta. Tas nav bijis un nav mūsu piegājiens.
Te var iebilst, ka tieši tādēļ ārlietu ministra rīcība ir kļūdaina. Nepiekrītu. Kaut vai tāpēc, ka nav jau runa par kaut kādu norobežošanos no Krievijas kultūras vispār un uz mūžīgiem laikiem. Runa ir par konkrētu kontekstu, kad visiem iespējamiem līdzekļiem Krievijas elitei jāsignalizē, ka tās uzvedība attieksmē pret kaimiņvalstīm nav pieņemama - tai mainoties, nebūs arī konfliktsituāciju. Latvija nekādos sarakstos nav iekļāvusi Krievijas kultūras pārstāvjus, kuri varbūt ir mums netīkami ironiski par Latviju vai Rietumiem vispār, kuriem ir savdabīgi priekšstati par vēsturi utt. Tās ir viņu brīva viedokļa tiesības, kas tiek respektētas. Ja kāds uzskata, ka Krievija ir garīgo vērtību pēdējais bastions, ka tā ir dižākā valsts pasaulē, - dieva dēļ. Tomēr ir principiāla atšķirība, ja cilvēks, kura popularitāte nodrošina arī viņa teiktā ietekmi, atbalsta militāru agresiju pret citu valsti. Rietumos pēc Otrā pasaules kara, protams, šķobījās par rakstniekiem, filozofiem utt., kuri bija simpatizējuši Vācijai vai totalitārisma tendencēm vispār. Tomēr reāla vēršanās - un tad gan, neņemot vērā to, cik talantīgs konkrētais cilvēks ir, - bija tikai pret tiem, kuri bija tieši iesaistījušies Hitlera vai Musolīni režīma aktivitātēs. Starp atšķirīgu viedokli un citas valsts okupēšanas atbalstīšanu ir atšķirība.