Izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa padomnieces Liesmas Oses izstrādātais sabiedrības saliedētības plāns sniedzas pāri referenduma uzkurbulētajai etniskajai spriedzei. Arī R. Ķīlis uzsver, ka saliedētības jautājumi ir plašāki par valodas, vēstures izpratnes vai jebkādām etniskām robežām. Viņaprāt, svarīgi esot mazināt uzticēšanās trūkumu sabiedrībā, un tad daudzi problēmjautājumi atrisināšoties. Būtiski virzieni rīcības plānā esot jaunatnes politika un starpkultūru izglītības ieviešana visos izglītības līmeņos. IZM pārstāvji iecerējuši, piemēram, veicināt e-līdzdalības un pilsonisko prasmju tālmācības formu attīstību, veidot «pilsoņu debates» par saliedētības jautājumiem, veicināt sadarbību starp latviešu un mazākumtautību skolām, iedibināt e-demokrātiju skolu vidē, attīstot pašpārvalžu interneta resursus. S. Zankovska-Odiņa kā labu ideju sauc ieceri izmantot sportu kā pretdiskriminācijas līdzekli, vērtīga esot iecere pētīt izglītības kvalitāti mazākumtautību skolās.
Vaicāts, vai visiem integrācijas plāniem treknu svītru nevar pārvilkt netālredzīgas politiķu aktivitātes, kas šķeļ sabiedrību, R. Ķīlis atbild, ka vienmēr būs tā, ka «vieni dara, citi bojā». Taču šis plāns esot vērsts uz to, lai ilgtermiņā palielinātos jaunu cilvēku skaits, «kuri attiecībā uz dīvainām izdarībām rausta plecus».
IZM dokumentu nevar skatīt atrauti no valdības apstiprinātajām integrācijas politikas pamatnostādnēm (no 2012. līdz 2018. gadam), kas tapušas Kultūras ministrijas (KM) paspārnē. R. Ķīlis akcentē, ka plāni nedublējoties: «Mēs cenšamies izstrādāt savas jomas saliedētības plānu, definējot virkni pasākumu, kas, mūsuprāt, ir vai nu aizmirsti, vai neievēroti, vai neaktualizēti.» Tiesa, saliekot kopā abus plānus, redzams, ka daudzi pasākumi tomēr sakrīt. Piemēram, statistikas datu vākšana par diskrimināciju, starpkultūru dialoga prasmju attīstības veicināšana izglītībā, mediju pārstāvju izglītošana par kultūru dažādības jautājumiem un vēl vairāki citi pasākumi nav nekas jauns, jo tie jau redzami KM integrācijas pamatnostādņu rīcības plānā. Arī S. Zankovskai-Odiņai ir jautājums: «Cik saskaņoti IZM strādājusi ar KM?» Amatpersonu atbildes liecina, ka nesaskaņoti. KM atbildīgās amatpersonas bijušas informētas, ka plāns taps, bet tā saturu ieraudzījušas faktiski reizē ar medijiem. IZM plānā lielas novitātes nav, taču atšķirības ir tā detalizācijas pakāpē - IZM plānā redzami arī konkrētāki uzdevumi, atzīst KM Sabiedrības integrācijas departamenta direktore Ruta Klimkāne. No vienas puses, esot labi, ka IZM aktualizē šos jautājumus nozares iekšienē, bet problēma esot tā, ka ministrija šajā procesā nav sadarbojusies. Turklāt daļā no plāna pasākumiem kā atbildīgās institūcijas norādītas arī citas iestādes, piemēram, tā pati KM. R. Ķīlis sola, ka ar KM vēl koordinēs plānu pirms diskutēšanas koalīcijā. Viņš skaidro, ka IZM plānam esot cits fokuss. Premjera ārštata padomniece Sarmīte Ēlerte tur saskata fokusu uz integrāciju politiskajā nācijā, kas esot svarīgs virziens, bet ne vienīgais, jo tāda integrācijas politika Latvijā esot 20 gadu un izgāzusies. Tas ilustrējams ar aktīvista Vladimira Lindermana piemēru - viņš aktīvi izmantojot pilsoniskās līdzdalības iespējas, pats nebūdams pilsonis, kas pierādot, ka ne jau tur ir problēma.