Ņemot vērā, cik nošķirti un - labākajā gadījumā - piesardzīgi atturīgi Latvijā sadzīvo latviešu un cittautiešu kopienas, nav jābrīnās par latviski un krieviski rakstošo/raidošo mediju atšķirīgo darba kārtību. Tomēr jāatzīst, ka tik lielas savstarpējas muguras uzgriešanas nebija pat tālajā 1905. gadā, kad latviešu un baltvāciešu prese objektīvi stāvēja dažādās pozīcijās (interesenti var padziļināti ar šo tēmu iepazīties LU Sociālo zinātņu fakultātes rakstu krājumā Agora, kas veltīts 1905. gada notikumiem).
Var jau teikt, ka nevienai situācijai nav tikai viens cēlonis vai vaininieks, tomēr nevar noliegt, ka kolēģi t. s. krievu medijos ar situāciju ir labi apraduši un jūtas tajā komfortabli. Proti, no privātām sarunām radies iespaids, ka viņiem nav intereses uz šķeļošajiem jautājumiem paskatīties no cita skatpunkta. Piemēram, apmēram pirms mēneša vienā no krieviski raidošajiem komercradio, kas skaitās intelektuāli pārāks un liberālāks par citiem šajā nišā, iegadījās uzdot sarunu biedriem jautājumu ar «morāli» - okupācijas atzīšana nenozīmē kaut kādu parāda atprasīšanas risku, pazemojumu. Jautājums bija - vai varat iedomāties, ka melnādains amerikānis Ņujorkā pieiet baltādainam līdzpilsonim un prasa: «Vai atzīsti verdzības faktu ASV vēsturē?» - «Protams.» - «Nu tad proties...» Diez vai šāds uzstādījums ir populārs afroamerikāņu kopienā, lai kāds rūgtums būtu saglabājies. Tad kādēļ jums ir tik liela alerģija pret okupācijas fakta atzīšanu? Atbildes nebija, bet pārliecināt arī neizdevās.