Es teiktu, ka tie iederas Satversmes sistēmā. Bet ar dažiem nosacījumiem. Eiropā aizvien lielāku uzsvaru liek uz racionālā parlamentārisma idejām, palielinot valdības pilnvaras. Nevis prezidenta. Bet tieši valdības pilnvaras. Tiktāl, kur ir šis parlamenta neracionālais elements, ja tā var teikt. Premjers tāpat ir politiski atbildīgs parlamentam. Jo parlamentam jebkurā gadījumā ir iespēja ar balsu vairākumu viņu mainīt. Kas mani satrauc? Vai prezidenta pilnvaras šeit būtiski nepalielinās? Par premjeru es neuztraucos, jo premjers ir Saeimai politiski atbildīgs, iecelts ar parlamenta lēmumu. Pēc idejas prezidentam nevajadzētu spēlēt aktīvu lomu ministru izvēlē. Ja prezidents grib spēlēt aktīvu lomu ministru izvēlē, tad mums ir jārunā par to, ka prezidents tiek ievēlēts Saeimā ar divām trešdaļām balsu vai pat visas tautas vēlēšanās.
Prezidenta priekšlikums paredz, ka ministrus amatā iecels prezidents pēc premjerministra ieteikuma.
Jautājums, kādā tradīciju izpratnē tas tiks īstenots. Arī šobrīd pēc Satversmes Valsts prezidents izvēlas Ministru prezidenta kandidatūru. Bet ar tradīcijām ir saistīts tas, ka prezidents nevar izvēlēties, ko vien viņš grib. Viņam ir kaut kādas iespēju robežas. Pretējā gadījumā viņam pašam var iestāties politiska atbildība, parlaments var pateikt - klau, tu uzvedies nekonsekventi, tu uzvedies valstij kaitnieciski, un mēs varam palūgt tevi aiziet. Taču mūsu praksē ir bijuši arī tādi gadījumi, kad premjers pat lūdz prezidentu, lai viņš iebilst, ja koalīcija viņam politiski uzspiež kādu viņam ļoti netīkamu ministra kandidātu. Tas parasti ir bijis aizsardzības un ārlietu ministra apstiprināšanas gadījumos. Tad prezidents ar savu autoritāti pasaka nē premjera vietā, kurš politiski nevar pateikt nē savām koalīcijas partijām. Taču te prezidents drīzāk ir kontrolētājs pret ļoti smagiem gadījumiem, nevis aktīvs ministru izvirzītājs. Ja prezidents grib spēlēt pa visu laukumu šajās pilnvarās, tad tas nebūs atbilstoši mūsu republikas Satversmei. Prezidentam ir nevis kreatīva, bet kontroles funkcija. Protams, nekur aprakstīts tas pilnvaru apjoms īsti nav. Tas atkarīgs no prezidenta. Bet tas būtu pareizi jāsaprot, citādi mēs izkāpjam laukā no šīs parlamentārās republikas. Pamatlieta būtu, ka premjers ministrus ieceļ pats, bet prezidents dot savu svētību. Bet ne vairāk.
Kā jūs vērtējat priekšlikumu atjaunot slēgtās valdības sēdes un tikai izņēmuma gadījumos ļaut valdībā referēt ierēdņiem, bet pamatā to darīt tikai ministriem?
Ļoti atbalstu. Atklāta sēde un ierēdņu viedokļa dominance valdībā nepalielina Ministru kabineta darba efektivitāti. Patlaban ministri nevar brīvi runāt, baidoties, ka kaut ko nepareizi pateiks. Un tad valdības jautājumu apspriešana tiek pārcelta uz citu vietu - koalīcijas padomi vai kādiem neoficiāliem tikšanās saietiem, kur tiek apspriesti faktiski valdības jautājumi. Tiem ir jātiek apspriestiem institucionāli formālā, nevis neformālā ceļā. Par ierēdņu iespējām izteikties. Man ir tāds novērojums no prakses. 2008. gada krīzes naktī bija valdības un Saeimas Budžeta komisijas apvienotā sēde. Un varēja manīt, ka ministri bez saviem ierēdņiem ir kā bez rokām un bieži vien neseko dokumentiem, kas caur viņiem iziet. Ministriem pašiem būtu ne sliktāk par ierēdņiem jāspēj argumentēt par tām tēmām, par kurām viņi lemj.
Vai tā nav pretruna, ja mūsu sistēmā, kurā nevienai partijai nav vēlētāju dots absolūta vairākuma mandāts, vienas partijas premjeram iedod ārkārtīgi plašas pilnvaras? Vai tā nav nesamērīgi liela priekšrocība vienai partijai, kas neatbilst vēlētāju dotajam mandātam?
Tā ir nevis pretruna, bet šī modeļa veiksme. Jo tas racionalizē to, kas ir neracionāls. Ja parlaments ir sadrumstalots, ir jādomā, kā šo sadrumstalotības negatīvo efektu var novērst. Un kā citādi to var novērst? Neraustot valdību ar lietām, kas parlamentā ir labas, bet valdībā kaitīgas.
Kā ir iespējams Saeimā pieņemt šos prezidenta piedāvātos ierosinājumus?
Te var būt dažādi risinājumi. Var būt, ka pieņem vienu, bet noraida citu. Groza Saeimas Kārtības rulli vai Ministru kabineta iekārtas likumu, bet negroza Satversmi. No paketes var izdalīt lietas, kuras var izdarīt, arī negrozot Satversmi. Bet ir lietas, kuras var darīt, tikai grozot Satversmi. Parasta likuma pieņemšanai ir vajadzīgs parastais vairākums, bet Satversmes grozīšanai divu trešdaļu vairākums. Līdz ar to prasības ir ļoti augstas. Jāsaprot, ka šis dokuments ir iesniegts tā saucamās likuma ierosināšanas jeb 47. panta ietvaros, nevis kā likumprojekts. Tas nozīmē, ka Saeimas sēde par to balsos tikai tad, ja Saeimas komisijas par to būs pašas sagatavojušas savus likumprojektus. Šajā gadījumā tas ir pat loģiski. Bet tas ir kā labs romāns, kuru jūs varat nolikt plauktā un paņemt jebkurā laikā. Tos tikpat labi var pieņemt arī nākamā Saeima.