Vēlme saglabāt atmiņu
«No vienas puses, tautas mūzikā mani piesaista arhaiskais, kas kaut kur dziļumos mani sakustina un liek skudriņām pa ādu skraidīt, dod pamatu zem kājām, jēgu ieelpai un izelpai. Skanējums, ko citā mūzikā neatrast,» savu stāstu sāk Māris Jēkabsons (36), viens no deviņiem Auļu puišiem. «No otras puses, manī vienmēr ir bijusi vēlme saglabāt, saglābt to, kas var izzust, atstājot tukšu vietu un atmiņas, kuras gaist. Kā kādā dziesmā Lorija Andersone teica - kad viņas tēvs nomiris, tas bijis tā, it kā vesela bibliotēka būtu nodegusi.» Māris Jēkabsons spēlē dūdas un Auļos muzicē nu jau teju sešus gadus. Folkloras kopšana viņam nav vienīgais veids, kā saglabāt zūdošo, to viņš dara arī savā profesijā Latvijas Valsts arhīva sistēmā, kur vada restaurācijas laboratoriju.
Māris stāsta, ka folklorai pievērsies vidusskolas laikā, kad aizgājis uz folkloras pulciņu. Skolotāja Valda Vītola no Skandiniekiem pajautājusi, vai kāds grib kokli iemācīties spēlēt, viņš gribējis. Vēlāk, kad darbojies folkloras kopā Laiksne un jau piepratis spēlēt stabules, Rīgas Skolēnu pilī reiz ieraudzījis nolaistas, nespēlētas dūdas. «Atcerējos kaut kur lasījis vai dzirdējis, ka nekas neskan tik skaisti kā dūdas un nekas neskan tik briesmīgi kā šķības dūdas. Aizgāju pie meistara Māra Jansona, savedu kārtībā un sāku mācīties spēlēt.»
Negribas vairs klačoties
«Mani iedvesmoja ģimene, tas bija dabiski un pašsaprotami, jo mums ir stipra ģimene un mana mamma Anna Kārkle Līvānos jau 20 gadu vada bērnu un jauniešu folkloras kopu Ceiruleits,» stāsta Kristīne Kārkle (26), kuras šarmantā un enerģētiski spēkpilnā uzstāšanās pēdējos gados krāšņojusi arī Valta Pūces starptautiskos Pasaules mūzikas projektus. Skaņi dziedādama un brīvi improvizējot gan ar balsi, gan ar vijoli, viņa saspēlē ar gruzīniem (grupu The Shin) un moldāviem (trio Trigon) izjutusi kultūrām atšķirīgo un arī kopīgo.
«Ikdienā nebūt neesmu atklāts cilvēks, par kuru visi visu zina. Bet varu paņemt vijoli un - man ir ko teikt. Esmu izrunājusies caur mūziku, man tā ir gan izklaide, gan hobijs, gan darbs. Viss kopā,» - tā Kristīne, kura līdz šim bija skolotāja privātskolā Patnis. Šobrīd viņa iepauzē, jo tūlīt, tūlīt kļūs par māmiņu. Savai atvasei viņa dziedās šūpuļdziesmas gluži tāpat, kā pašai dziedājusi mamma. «Pie mammas Ceiruleitī sāku no pirmās klasītes. Mamma bija garīgais līderis, taču daudz mācījās no manis un brāļa Edgara, jo mēs, vēlāk arī jaunākā māsa Agnese, gājām mūzikas skolā. Tā bija dabiska apmaiņa, mēs visu radījām pēc savām sajūtām. Neviens jau nevarēja pateikt, kā pareizi tradicionāli jāspēlē, un, ja arī teiktu, mēs nesaprastu. Tas sāka kļūt par dzīvesveidu.» Kristīne bērnību atminas kā nepārtrauktu muzicēšanu. «Visu laiku meklējām kaut ko jaunu un vilkām arī draugus iekšā. Viņi mācījās gan dziedāt, gan spēlēt.» Komunicējot caur mūziku, nemaz neprasoties ar draudzenēm klačoties. Kristīnei negribas vienveidīgu rutīnu, tāpēc viņa priecājas, ka «satikusi īstos cilvēkus īstajā laikā, lai varētu ieraudzīt sevi no cita skata punkta», - komponistu Valtu Pūci ar viņa draugiem gruzīniem un moldāviem. Sākumā bijis liels šoks par piedāvājumu kopā spēlēt. Izrādījies - katram ir ko piedāvāt otram. Tā sapratusi, ka Pasaules mūzikā galvenais ir nebaidīties.
Kā dzīvot starp tautas tērpu un legingiem? «Varu vienu vakaru aiziet uz Danču klubu, citu - uz diskotēku. Man patīk dažādība. Nekad neesmu ieciklējusies vienā. Bet neaizmirstu pamatu,» skan viņas recepte. Tradicionālās kultūras un mūzikas apritē viņai sekojis arī vīrs Mārtiņš Puriņš, kurš strādā bankā, dzied korī Gaudeamus un bieži apmeklē folkloras pasākumus.
Sakārto smadzenes
Ivetai un Vidvudam Medeņiem bluķis jau esot istabā. Ja galvā nāk nelāga dusmas, tad iesper to bluķī. Ziemassvētkos tas jau tā apaudzis ar nelāgi, ka momentā jādedzina. «Ap māju trīs reizes, un tad sadedzinām. Savu bluķi velkam goda drānās,» Medeņi stāsta. Lielā bundulī sava dārza ziemeļu stūrī viņi sadedzina ne tikai savus, bet arī paziņu bluķus. «Ziemassvētkos mums ir mūžīgā uguns. Varētu pat atvērt bluķotavu!» viņi smej. Un piebilst, ka Dienas redakcijas plašumi esot kā radīti svētības rituāliem. «Te jābūt kārtīgam čigānu gājienam ar dziedāšanu, ar bungu un kastroļu rībināšanu. Troksnim jābūt, jo nelabumam tas nepatīk.»
Iveta un Vidvuds Medeņi ir meistari cilvēku mūža godu vadīšanā. Viņi vada kūmu godus (kūmības), kāzu godus (vedības), bēru godus (bedības) un dažādus svētkus. Tikko svētdien Brocēnos novadījuši kārtējos kūmu godus - tā bērns tiek uzņemts dzimtā. «Mūsdienu steigā godiem pietrūkst rimtuma. Tā nav saskriešana uz pēcpusdienu. Latvietis, piedod, atraisās tikai nākamajā rītā. Tāpēc apdziedāšanās notiek, kad cits citu pazīst, nevis: sveiki, apdziediet mūsu kolektīvu! - tā nebūs! Tas raisīsies, kad būšu pusdienu ar viņiem ēdis, dzēris, dancojis un novērojis,» Vidvuds paskaidro. Tradicionālajai kultūrai viņus pievērsusi viņa mamma tēlniece Lea Davidova-Medene caur savu pēdējo gribu, lai viņu izvada Skandinieki. «Vidvuda mamma tieši ar šo gadījumu iegrūda mūs folklorā. Kopš tā laika (1986) dziedam Skandiniekos. Toreiz gaidīju bērnu un bērēs nebiju, taču nākamajā dienā noskatījos filmā. Bēru dziesmas man bija šoks: cik ārkārtīgi skaistas! Un ka Vidvuds atbrauca no bērēm nevis sagrauts, bet apgarots, gribošs ar divtik lielu spēku iet dzīvē uz priekšu,» atceras Iveta. Viņa vada rituālus, jo redz tiem jēgu - lai cilvēki ir laimīgi, priecīgi, stipri. Iveta ir pārliecināta, ka «ļoti daudzi cilvēki dzīvo slikti tāpēc, ka mājās nav svētības». Viņa arī ikdienā noskaitot: «Svētībiņ, gausībiņ, nāc pa logu istabā! Lai paēda, kas neēdis, lai padzēra, kas nedzēris!» Sātu un gausu novēli gan sev, gan otram, lai ir prieks un enerģija visam: strādāt, dziedāt, dejot, nest prieku un radīt bērnus (Medeņiem ir trīs dēli - Ansis (26), Ernests (24) un Jānis (10).
Pilns teksts lasāms: www.diena.lv