Diez vai. Pieminētā valdība Itālijā tika veidota ar faktiski vienu uzdevumu - stabilizēt situāciju. Atcerieties, kādā situācijā šī valdība tapa: procentlikmes Itālijai bīstami kāpa utt. Vai tad mums ir stabilizējama situācija? Latvija taču esot veiksmes stāsts... Ja bez ironijas, ir sabalansēts budžets, nav krīzes pazīmju.
Es vairāk runāju par īso periodu, kas Straujumas valdībai atvēlēts.
Tikpat labi var teikt, ka īsais periods ir ieguvums - smagos jautājumus var atlikt līdz laikam pēc vēlēšanām, toties tev ir pieņemts valsts budžets, kurā turklāt ir zināmas rezerves... Īsi sakot, manā izpratnē šī būs nevis caretaker, bet imagemaking (tēla veidošanas - angl. val.) valdība, jauno līderu ražošanas valdība.
Un tomēr - ja smagie jautājumi tiek atlikti, tad kāda jēga ir runām, ka šī valdība, koalīcija tiekot veidota tā, lai tā konceptuāli spētu strādāt kopā arī pēc vēlēšanām? Un cik vispār ir reāli likt pamatus jau tagad sadarbībai pēc vēlēšanām?
Man šķiet, ka tā ir vecā stāsta par «šausmīgo Saskaņas centru» sildīšana. Proti, ikvienam ir skaidrs, ka Saskaņas centrs nevar dabūt 51 balsi Saeimā. Tajā pašā laikā kādām citām partijām varētu pēc vēlēšanām rasties manevra iespējas. Tas, ko dara Vienotība (tajā skaitā veidojot šo lielo bloku - Vienotība + RP + sešnieks), ir sadzīt citus sev izdevīgā laukā, liegt šo manevru iespēju. Tā teikt, vai nu jūs esat ar mums, vai ar Saskaņu. Šo darbību mērķis ir panākt, lai partneri savās priekšvēlēšanu kampaņās nelieto Vienotībai nepatīkamas tēmas. Lai vēlēšanu kampaņas būtu skaistuma konkurss, nevis ideju cīņa.
Nu, un? Pēc vēlēšanām var izrādīties, ka «lielajam blokam», kā jūs to nosaucāt, ir tik vāji rezultāti, ka, piemēram, ZZS tik un tā nosliecas par sadarbību ar SC.
Nekad neesmu ticējis stāstam par ZZS gatavību iet koalīcijā ar SC... Bet, atkārtoju, Vienotības loģika ir: ja vēlētājam it kā ir tikai divas iespējas, tad vēlētājs nobalsos par mums, t. i., Vienotību. Lai gan pašvaldību vēlēšanas Rīgā jau parādīja šādas loģikas kļūmīgumu. Patiesībā, jo ierobežotākas ir izvēles iespējas, jo negaidītāki un šizoidāki var būt rezultāti.
Labi, var pieņemt, ka - ņemot vērā Straujumas pieredzi - rupjas kļūdas viņa nepieļaus. Bet šis ir vēlēšanu gads - tātad viņa būs tā jaunā Vienotības seja?
Loģika ir tieši tāda arī ministru izvēlē - lai tie būtu cilvēki, kuri Vienotības gadījumā, kapitalizējot Dombrovska iestrādes, nodrošinātu partijai rezultātu vēlēšanās.
Jautāšu citādi. Visu cieņu Straujaumai, bet viņa būs tā lokomotīve?
Kāpēc ne? Savulaik līdzīga skepse bija par Dombrovski. Straujumai ir labās īpašības, ir desmit mēneši laika utt. Problēma gan varētu būt tā, ka viņai tās būs pirmās vēlēšanas. Tā ir iešana uz visu banku, un tad ir jautājums, kāpēc Vienotība tā riskē.
Un kā jums liekas?
Nezinu. Iespējams, viņi cer, ka, parādot savas iekšējās elites nomaiņu, būs labi rezultāti. Bet riski ir lieli. Par Straujumu kā tehnokrātisku premjeru vispār nav jautājumu - viņa norullēs perfekti. Problēma ir tā, ka, ja tu gribi kādu kā politiķi, atvainojiet, uzpumpēt, šim cilvēkam ir jāpieņem politiski lēmumi. Tiklīdz ir politiski lēmumi, parādās konflikts, parādās riski.
Iespējams, ka riska uzņemšanās pamatā ir dziļāki apsvērumi. Atcerieties, Latvijas ceļa un Tautas partijas laikos šīm partijām pārmetu ierēdniecības politizēšanu. Tagad mēs redzam pretējo: politikas ierēdnieciskošanu. Paskatieties, no kādas vides nāk Vienotības virzītie pēdējā laika ministri - Matīss, jau pieminētā Straujuma. Doma varbūt ir tāda, ka latviešiem jau tomēr gribas to mammu un papu, to vadoni. Un vienlaicīgi ir respekts pret ierēdņiem, balstīts apziņā, ka Ierēdnis (ar lielo burtu) ir persona, kas ļoti būtiski var ietekmēt tavu dzīvi, ar ko joki mazi. Tad nu saliekam kopā šo postpadomju domāšanai raksturīgo cieņu pret vadoni un bijību pret Ierēdni (tas, ka mēs ierēdņus lamājam, vēl neko nenozīmē), rezultātā varbūt iegūstam jauna tipa līderi.
Šobrīd partijas solās konstruktīvi strādāt, rūpīgi gatavošot valdības rīcības plānu utt. Tomēr nekur jau nav pazudis, piemēram, jautājums par uzturēšanās atļauju tirdzniecību. Vai nebūs tā, ka pēc diviem trim mēnešiem atkal būs koalīcijā kājas rokas pa gaisu?
Tāpēc jau šī valdība tiek veidota ar rezervi. Kādam kaut kas nepatīk, lūdzu, tur ir durvis. Tāpēc jau ir norakts slavenais antioligarhu kaujas cirvis, lai varētu ņemt bariņā ZZS un būtu šī rezerve.
Starp citu, vai ZZS nebija izdevīgāk palikt ārpusē un kritizēt?
Nē. Jo kādi viņiem riski? ZZS bija Dombrovska pirmajās valdībās, viņi ir gājuši cauri tādām izdevumu cirpšanas sāpēm, ka atrašanās jaunajā valdībā viņiem būs kā maiga vēja pūsmiņa. Toties ieguvumi - sevi parādīt utt. - lieli.
Pieminējāt «antioligarhu cirvi». Tā norakšana nerīvēs Vienotībai un RP kantes viņu vēlētāju acīs?
Pat antioligarhu kampaņas pilnbrieda posmā Latvijas galvenais oligarhs, Lembergs, bija starp Latvijas populārākajiem politiķiem. Tas bija uzpūsts stāsts, kas bija un ir svarīgs ļoti nelielai, lai arī skaļai, sabiedrības daļai. Sabiedrībai kopumā tas nav aktuāli.
Valsts prezidents saglabās vēlmi un spēju aktīvi iejaukties politikā?
Protams. Viņš jau tad, kad izbrāķēja Pabrika kandidatūru, izteicās, ka viņam būs interese arī par ministru personālijām. Straujuma šajā ziņā Bērziņam ir ļoti izdevīga. Viņai nav tādas pieredzes un svara partijā, lai pateiktu - kā to varētu izdarīt, piemēram, Solvita Āboltiņa -Andri, nejaucies, tas ir parlamenta jautājums! - Straujumai būs jālavierē starp prezidentu un Vienotību, un Bērziņam tas der. Un tas der arī pašai Straujumai - ja viņa pārāk pakļausies Vienotības vadībai, viņai vienkārši noliks priekšā ministru sarakstu. Ja viņa lavierē, tad būs reizes, kad viņa Bērziņam teiks «tam nepiekrīt Vienotība», un reizes, kad otrādi.