Demokrātijas krahs Latvijā. Tikai tā varu vērtēt Saeimas lēmumu neļaut izdarīt kratīšanu deputāta Aināra Šlesera mājās, nospļaujoties uz tiesu varas lēmumiem. Lai kādi būtu Valda Zatlera personiskie motīvi, viņš izdarīja radikālu un ļoti apsveicamu soli. Viņš vismaz pagrieza straumi citā virzienā, un atšķirībā no daudzām citām politiskajām uzrunām viņš teica to, ko domā. Neliekuļoja un nebakstījās melos. Diemžēl tajā, kas atkal ir sācies, ko mēs šodien atkal redzam Saeimā, ir tas pats vecais. Atkal pilnīga politiska nevaloda. Neviena skaidra vārda. Aplinkus vārdi un laipošana, vai prezidents tiks ievēlēts vai netiks.
Šodien Saeimā, kuras atlaišana ir ierosināta, ir balsojums par Valsts prezidentu. Ar kādām sajūtām jūs uz to skatāties?
Uzskatu, ka šai Saeimai ir iespēja sevi reabilitēt, ievēlot Zatleru. Šie simt cilvēki nevar neredzēt tautas reakciju. Tas ir pilnīgi skaidrs, ka lielākā daļa cilvēku prezidenta soli apsveic, lai gan valstī ir grūta ekonomiskā situācija. Mēs katrs apzināmies, ka krīze tiek pārvarēta uz konkrētu cilvēku, nevis politiķu pleciem. Arī referendumā balsos šie paši cilvēki. Ar to politiķiem ir jārēķinās. Vēlreiz gribu pateikt, ka Saeimai ir iespēja sevi reabilitēt par šo apkaunojošo Šlesera balsojumu. Man gan, redzot Šlesera izturēšanos, ka viņš joprojām nekaunīgi apgalvo, ka nekas nav noticis un viss ir likumīgi un pareizi, nav spēcīgas pārliecības, ka Saeima šodien izdarīs izvēli par Zatleru.
Vai jūs nebaida, ka tvaiks ir nolaists un viss paliks pa vecam?
Es tomēr tā nedomāju, jo mūsu viļņošanās kaut kādā veidā sakrīt ar visas pasaules viļņošanos. Mēs esam bijuši ļoti pacietīgi. Mēs arī ļoti pacietīgi esam visu šo ekonomisko krīzi iznesuši uz saviem pleciem. Mēs katrs upuri nesam milzīgu. Vienkāršie cilvēki, vienkāršie nodokļu maksātāji. Varu tikai izteikt cerību, ka cilvēkiem būs spēks izteikt savu viedokli gan referendumā, gan ārkārtas vēlēšanās par to, ka politiskā vara nedrīkst pieņemt lēmumus, pilnīgi nerēķinoties ar valsts iedzīvotājiem. No mums, parastajiem iedzīvotājiem, šodien tiek ļoti daudz prasīts - un bieži tiek prasīts neiespējamais. Kāpēc tad mēs to pašu nevaram prasīt no politiķiem? Galu galā viņiem vienkārši profesionāli jādara savs darbs. Tā vietā, lai nemitīgi pavadītu laiku aizgalda sarunās un intrigās. Ja es kā rakstniece vai jūs kā žurnālists neprofesionāli darītu savu darbu, mēs paliktu bez darba. Diemžēl uz politiķiem tas neattiecas.
Mēs redzējām, ka mums bija viena kampaņa ar galveno moto nevis par kaut ko, bet pret. Pret Biškeku. Tagad būs pret oligarhiem. Tik vienkārši, un viss kārtībā?
Es nedomāju, ka viss ir tik vienkārši, ka vienkārši ir atrasti vainīgie. Cilvēki taču redz, kas notiek, un viņi to vairāk negrib, ka viņi tikai taupa, bet viss pazūd mahināciju rezultātā. Kaut minimālai taisnībai taču ir jāuzvar. Cilvēki turpina savu darbu, un tikai tāpēc šī valsts pastāv. Ja mēs nodarbotos tikai ar vainīgo meklēšanu un sēdētu rokas klēpī salikuši, nekas šajā valstī neietu uz priekšu. Es būtu ļoti par to, ja izveidotos pilnīgi jauna partija, apvienojoties ap Zatleru, kas ļoti stiprinātu nacionāli liberālo spārnu. Mēs nevaram neredzēt, ka mūsu valstī ir ļoti daudz krieviski runājošo cilvēku. Mums nav nekāda pamata viņus izlikt pilnīgi ārā no visiem procesiem valstī, bet mums noteikti visu laiku ir jāstiprina savas pozīcijas, jo līdzsvaram ir jābūt. Ņemot vērā nesenos notikumus Gruzijā, kur pašlaik joprojām atrodas mans vīrs, mums jāredz, ka tā opozīcija, kas ir neapmierināta ar Saakašvili valdību, ir virzīta uz to, lai valsts atkal nonāktu Krievijas pārvaldībā. Vai mēs to gribam vai negribam, bet šīs bailes mums vienmēr ir.
Cerams, ka nākamā kampaņa nebūs tikai priekšvēlēšanu klipi, bet saturīga diskusija, kurā saņems drosmi piedalīties arī inteliģences pārstāvji. Kādi jautājumi būtu svarīgi jums ne tikai kā rakstniecei un kultūras pārstāvei, bet vienkārši kā cilvēkam, Latvijas pilsonei?
Ir divas galvenās lietas, ko es gribētu redzēt politiķos. Pirmais, profesionalitāte. Otrais, mugurkauls un savs viedoklis. Es gribu redzēt cilvēkus, kuri viegli nemaina viedokļus un katrās vēlēšanās nav savā partijā. Negribu redzēt, ka kopā roku rokā iet politiķi, kuri vēl nesen bijuši lielākie ienaidnieki un metuši mēslus viens otram uz galvas. Trešais, ko gribu teikt, protams, es negribu redzēt to, kas darījās pagājušajās vēlēšanās ar Par labu Latviju!. Nesaukšu vārdā, bet jauni, talantīgi cilvēki iesaistījās tik netīrā spēlē, pēc kuras grūti runāt par inteliģences atbildību. Uzskatu, ka inteliģencei noteikti ir jāiesaistās politiskajā procesā, bet ne tādā veidā, kas agri vai vēlu atsaucas atpakaļ uz darītāju.
Jūs kā priekšvēlēšanu tēmas neminējāt ne ekonomiku, ne labklājību. Vai inteliģentam cilvēkam tas nav svarīgi?
Nē, to minēju pašu pirmo. Tas attiecas uz profesionalitāti. Tas ir tas, ar ko Saeimai vispirms ir jānodarbojas, - tās ir tieši sociālās un ekonomiskās lietas, nevis intrigu pīšana un nemitīgās koalīcijas sarunas. Latvijas fenomens, tas, ka Latvija līgodamās izgāja cauri krīzei, nav politiķu panākums. Tas ir vienkāršo cilvēku panākums. Cilvēki savilka jostas un sāka menedžēt katrs savu krīzes situāciju. Ja tagad rīkotu aptauju, ja paskatītos, kā katrā mājā tika veikts personiskais krīzes menedžments, tur simts gudrās galvas varētu pamācīties, kā pārvaldīt valsti. Jo no valsts mums nebija nekādas palīdzības krīzes laikā. Absolūti nekādas!