Jau ierasts, ka vārds «streiks» daudziem asociējas ar pedagogiem, ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību (LIZDA). Pedagogi par streiku runāja vairāk nekā pirms 20 gadiem. Streiks kā līdzeklis komunikācijā ar politiķiem un amatpersonām tika aktualizēts arī nesenākā pagātnē. Šoruden LIZDA atkal pieļauj iespēju streikot, izvirzot ne tikai ar vispārējo izglītību, bet arī ar augstāko izglītību un zinātni saistītas prasības.
Turklāt pēdējā laikā medijos aktualizēts jautājums par izglītības kvalitāti, akcentējot mazo skolu likteni. Te gan jāatceras, ka izglītības kvalitāte un mazo skolu nākotne nav tēmas, par kurām pirmo reizi runā 2015. gadā. Gan medijos, gan izglītības nozares pārstāvju diskusijās šīs tēmas analizētas jau gadiem.
Jāņem arī vērā, ka par skolu situāciju savs viedoklis ir gandrīz katram iedzīvotājam - gan personīgās skološanās pieredzes, gan arī paša vai draugu un radu bērnu iespaidu radīts.
Tomēr kopumā par situāciju vispārējās izglītības jomā rodas iespaids, ka, sekojot, iespējams, labiem nodomiem, izveidojušās vairākas paralēlās realitātes.
Viena realitāte ir tā, kurā dzīvo LIZDA, kas iestājas par pedagogu interesēm. Tomēr nav noslēpums, ka brīdī, kad sākās virzība uz atalgojuma reformu, iebildumi izskanēja arī no pašu pedagogu vidus. Turklāt skolotāji atzina, ka ierastā algu sistēma nodrošina atšķirīgu ienākumu līmeni, kas dažiem nebūt nav pieticīgs, tāpēc runas par reformu rada bažas, vai tikai nenāksies ko zaudēt.
Otra realitāte ir Izglītības un zinātnes ministrijai un ministrei Mārītei Seilei. Pēdējā laikā ministre mērķtiecīgi paudusi gatavību nozares problēmas risināt. Tomēr aģentūras LETA citētais - ministre pauž, ka LIZDA pieņem lēmumu, ko uzskata par pareizāko, - par ļoti veiksmīgu sadarbību neliecina.
Trešā realitāte ir bērniem, kuri skolās mācās, un viņu vecākiem. Protams, cik skolēnu un ģimeņu, tik viedokļu gan par skolu, gan izglītības nozīmi XXI gadsimta sabiedrībā kopumā, tomēr tie ir respektējami viedokļi. (Varbūt brīdī, kad jāizlemj, kuru skolu slēgt, jājautā skolēnu un viņu vecāku viedoklis? Gluži tāpat kā iedzīvotājiem jautā par dažādām būvniecības iecerēm.)
Diemžēl rodas iespaids, ka minētās realitātes pastāv katra par sevi un pie tām piederīgie cilvēki lolo atšķirīgas ieceres, bet galvenais mērķis - lai Latvijā būtu mūsdienīgi izglītotu cilvēku sabiedrība - tiek piemirsts. Kaut gan tieši izglītoti cilvēki var attīstīt ekonomiku ar augstu pievienoto intelektuālo vērtību, kas nākotnē varētu būt mūsu valsts labklājības balsts.