Skaidrs, ka šāds risinājums varbūt var palīdzēt atsevišķam uzņēmumam, bet tam nevar būt universāls pielietojums, tas nevar palīdzēt visiem Latvijas uzņēmumiem kā kopumam. Šis kopums nevar segt savus zaudējumus, kurus rada nepieciešamība subsidēt ekonomiski neracionālas ražotnes, vēl vairāk palielinot zaudējumus, tāpat kā nav iespējams mūžīgais dzinējs. Pat pieaugošu subsīdiju, pieaugošas politiskās ietekmes un vēl vairāk pieaugošu subsīdiju mašīna nevar darboties mūžīgi - ekonomikas laivai uzkraujot arvien smagāku nastu, tā agri vai vēlu nogrims.
Ja tiks izmantotas visas iespējas, ko sniedz normatīvajos aktos paredzētie atbalsta mehānismi, papildus izmaksas elektrības lietotājiem var pārsniegt 100 miljonus latu gadā. Starpība starp elektrības vairumcenām Baltijā un subsidētajiem tarifiem svārstās, kā arī atšķiras dažādiem ražotājiem, taču tipisks līmenis ir trīs līdz piecas reizes. Tāpēc pienākums ražotājiem iepirkt elektrību par uzpūstām cenām kļūst par vienu no būtiskākajiem draudiem ekonomiskās krīzes pārvarēšanai. Centrālās statistikas pārvaldes dati par apstrādes rūpniecību februārī rāda, ka izaugsmes atjaunošanās kavējas, bet šī ir nozare, no kuras vislielākajā mērā ir atkarīgs eksporta pieaugums, līdz ar to ilgtspējīga izaugsme. Enerģija ir būtiska izmaksu komponente šai nozarei un jebkāda nepamatota tās sadārdzināšana ir nepieļaujama.
Neviens nevar un nevēlas Latvijas iedzīvotājiem aizliegt savu naudu tērēt alternatīvo elektrības ražotņu finansēšanai, taču viņiem ir tiesības zināt par šādu tēriņu esamību un apjomu. Varbūt pēc informācijas saņemšanas viņi turpinās atbalstīt šādas investīcijas, varbūt ne. Racionāli lēmumi tiek pieņemti, ja lēmēji ir informēti par savām izmaksām, ieguvumiem un alternatīvām. Tāpēc visas papildu izmaksas, ko rada elektrības iepirkšana no privileģētajiem ražotājiem, ir jāuzliek mājsaimniecībām, jo privātpersonas, nevis uzņēmumi balso vēlēšanās un vērtē politisko lēmumu ietekmi uz savu labklājību. Paaugstināto tarifu radītās izmaksas mājsaimniecības segs jebkurā gadījumā, pat ja tiešie maksātāji ir uzņēmumi. Šie izdevumi tā vai citādi galu galā sasniedz dzīvus cilvēkus - ar mazākām algām, mazāku darbavietu skaitu, lēnāku ekonomikas izaugsmi. Turklāt elektrības pārdevējam tad vajadzētu regulāri informēt klientus, cik latu gadā viņiem izmaksā šāds atbalsts, arī parādot, cik procentu no tā saņem biogāzes elektrostaciju īpašnieki, cik mazo hidroelektrostaciju, vēja elektrostaciju utt. īpašnieki.
Alternatīvās elektrības ražošanas tehnoloģijas ir viens no risinājumiem klimata izmaiņu problēmai, kas ir ļoti reāla par spīti aizvadītajai brīnišķīgajai ziemai - 2010. gada janvārī vidējā globālā temperatūra bija augstāka nekā jebkad gada pirmajā mēnesī reģistrētā. Ekonomiskās grūtības nevar attaisnot pilnīgu izvairīšanos no piedalīšanās pasaules glābšanā, taču ir jāizmanto efektīvākas iespējas. Ir labi zināms, ka oglekļa izmešu samazināšanas izmaksas, siltinot mājas, visbiežāk ir negatīvas, citiem vārdiem, līdzās devumam apkārtējai videi tiek arī taupīta nauda. Tas nenozīmē, ka pietiks tikai ar šādiem, būtībā neko nemaksājošiem pasākumiem. Taču izvēlētajiem politikas instrumentiem jābūt neitrāliem pret risinājumiem ražošanas un patēriņa pusē, kā arī dažādām ražošanas tehnoloģijām. Šādu efektu var panākt oglekļa nodoklis, kas problēmas risināšanai mobilizē visiem enerģijas ražotājiem un patērētājiem, ne tikai politiķiem un ierēdņiem pieejamo informāciju.
Racionālu lēmumu pieņemšanu kavē ne tikai galīgo lēmumu pieņēmēju (vēlētāju) neinformētība, bet arī vienkāršotais priekšstats, ka jebkura ražošana ekonomikai ir laba, un sirdī dziļi izjustā pārliecība, ka valstij vispār par visiem ir jārūpējas. Ražojot ir iespējams gan radīt vērtību, gan iznīcināt to, ja izlietotie resursi ir vērtīgāki par iegūto produktu. Visuredzošais, neuzpērkamais un 24 stundas dienā strādājošais tiesnesis, kas atdala graudus no pelavām, ir subsīdiju neizkropļots tirgus. Valsts iejaukšanos var pamatot tirgus kļūdas, taču tas, ka Latvijā uz tīri komerciāliem nosacījumiem neattīstās elektrības mājražošana, nav tirgus kļūda. Importa aizstāšana var dot ieguldījumu krīzes pārvarēšanā, taču par importa aizstāšanu nav vērts maksāt jebkuru cenu.