Saeimas priekšsēdētāja biedra amats, no kura Saeima pirms balsojuma par Rugāti atsauca Vinetu Muižnieci, kura tagad vada TP frakciju, šai partijai «pienākas» kā daļa no valdības koalīcijas vienošanās. Taču aizklātā balsojumā Rugāte saņēma tikai 25 deputātu atbalstu, bet, balsojot atkārtoti, to bija vairs tikai 20. Tātad 68 valdošās koalīcijas un opozīcijas politiķi uz TP arvien izaicinošāko nostāšanos opozicionāres pozā atbildēja ar plecu paraustīšanu: nu, tad ejiet ar' tai opozīcijā.
Rugātei tikai pa pusei taisnība, ka «šis stāsts nav par mani, bet gan par attieksmi pret partiju». Saeima parādīja pret TP attieksmi kā pret spitālīgo. Taču «šis stāsts» ir arī par TP un tās attieksmi gan pret partneriem, gan pret Rugāti pašu.
Pat nav tik svarīgi, vai TP tīšām provocēja šādu balsojumu, lai būtu vēl viens iegansts pārmetumiem koalīcijas partneriem (TP priekšsēdis Mareks Segliņš uzreiz metās lamāt premjerministru Valdi Dombrovski (JL), ka tas nespējot koalīcijā nodrošināt «disciplīnu»), vai vairs nespēj savākties pat tik vienkāršam darbiņam kā savu biedru rokāde neviena neapstrīdētā amatā (TP frakcijas un valdes kopsēdē dienu iepriekš Rugāte saņēma tika 15 no 25 balsīm). Jebkurā gadījumā TP rezultātā izskatās nožēlojami vāja.
Tās vājums apvienojumā ar cinisko nevērību pat pret «saviem» cilvēkiem (Rugāti vienkārši «uzmeta», virzot neveiksmei nolemtam balsojumam, taču Mužniece jau ir paziņojusi, ka virzīs vēlreiz nākamnedēļ!) ir spēcīgs signāls partijas esošajiem un potenciālajiem partneriem un biedriem, ka ielaisties ar TP ir bīstami. Kādēļ lai kāds kāptu uz grimstoša kuģa, kura kapteinis met pār bortu komandas locekļus? Pazemojumus varēja pieciest, kamēr par to bija sava kajīte, taču vairs nelon, kad mutē smeļas ūdens.
TP vājums izpaužas visās pret pārējo valdību pēdējā laikā vērstajās iniciatīvās. Lai ko TP kritizētu Dombrovska valdības darbā, alternatīvai tiek piedāvātas vai nu neīstenojamas teorētiskas konstrukcijas, vai nu pliks nekas.
Jaunākais piemērs ir TP trešdien pieņemtais lēmums neatbalstīt «nodokļu sloga palielināšanu». (Ar to TP arī pavēsta, ka gatava «uzmest» ne tikai valdību, bet arī Latvijas starptautiskās saistības - atsevišķu nodokļu celšanu paredz vienošanās ar Starptautisko Valūtas fondu, ko parakstījusi arī TP.) Nevienam nepatīk nodokļi, visiem patiktu, ja tos nepaaugstinātu, taču tad ir vēl vairāk jāsamazina budžeta izdevumi. Ko TP piedāvā, lai valdība spētu izdarīt savu šā gada svarīgāko darbu - pieņemt budžetu, kura deficīts nepārsniegtu 9% no IK?
TP ir pat divi plāni, cits par citu graujošāki. Viens ir «Zalāna plāns», kas paredz samazināt ministriju skaitu no 14 līdz astoņām un radikāli reformēt visu valsts pārvaldes aparātu. Otrs ir tēva dibinātāja Šķēles sestdien lata devalvācijai veltītajā konferencē prezentētais desmit punktu plāns (no tiem pats pirmais ir - kas to būtu domājis! - «nepalielināt nodokļu slogu»).
«Zalāna plāns» ir no «būtu gan labi, ja būtu!» kategorijas. Taču pašvaldību ministrs pats laikam ir sapratis, ka tik radikālas valsts pārvaldes pārbūves saistīšana ar budžetu, kas jāiesniedz Saeimā līdz 1.novembrim, pat naivākajiem sapņotājiem izskatīsies pēc apzinātas budžeta sabotēšanas. Viņš vairs nepiedāvā pārtaisīt ministrijas, gribētu tikai diskutēt par «pamatprincipiem», kā reformēt valsts pārvaldi. Lai, kā teikts TP trešdienas paziņojumā, budžeta izdevumu samazināšana vairs nenotiek «primitīvi lineāri».
Taču nekas no apspriešanai piedāvātajiem principiem nav pat nojaušams TP pašas darītajā kaut vai tikai vienā pašā tās pārraudzītajā veselības nozarē, kuras problēmas TP grib risināt tieši ar primitīvi lineāru izdevumu palielināšanu un prasa tai papildu 48 miljonus latu. Tas turklāt būšot partijai svarīgākais jautājums, kas varot ietekmēt valdības likteni, piedraud Segliņš.
Ar to nu nekā neiet kopā Šķēles «programmas» punkts, ka jau nākamā gada budžeta deficītam jābūt ne lielākam par 3%. Taču no visiem viņa desmit punktiem pašam svarīgs un tātad partijai programmatisks laikam ir tikai viens - devalvēt latu jeb, lai skan maigāk, paplašināt lata piesaistes eiro koridoru līdz 15 procentiem. Pārējie lielākoties ir pavirši sagrābstīts garnīrs. (Piemēram, esot «jāpanāk» tekošā konta pārpalikums, kaut gan Latvijai tas jau ir kopš gada sākuma un turpina pieaugt).
Tāpēc šķiet, ka šā kunga ceļi ir visnotaļ izdibināmi, un ka mērķa sasniegšanai viņam ir vienalga, vai TP aiziet opozīcijā vai vispār pa skuju taku. Lata devalvēšanu nupat vairs nevar panākt citādi, kā tikai mērķtiecīgi sagraujot Latvijas ekonomiku un finanšu sistēmu. Jāsāk ar budžeta izgāšanu un līdz ar to valdības krišanu (vai labāk otrādi - vispirms gāzt valdību, lai nav kas pieņem budžetu). Tad nākamās starptautiskā aizdevuma daļas Latvija nesaņemtu un sekojošā nestabilitāte krietni palielinātu lata devalvācijas iespējamību.
Ja tas ir pēdējais partijai atvēlētais darbs, tad nav jēgas prātot, ar ko kopā un kā TP cer strādāt opozīcijā un ko piedāvās vēlētājiem. Neko. Ja Šķēle ir atgriezies, lai «uzmestu» Latvijas valsti, tad savu partiju «uzmetīs» nenoskurinādamies.
Tā ir slikta ziņa TP, taču valstij labā ziņa ir TP vājums. Nekas no Šķēles un viņa līdzgaitnieku plānotā un pareģotā sen vairs nepiepildās. Ceturtdienas balsojums parādīja, ka citas partijas no šiem kaķa lāstiem arī vairs nebaidās. Jeb - ka suns vairs tikai rej.