Jā, patiešām, arī treknajos gados neesmu izjutusi, ka valsts par manu bērnu kaut kā rūpētos. Var jau būt, ka tās bija rūpes, kad dzemdību nama maksas palātā bez pieklauvēšanas kā pa konveijeru brāzās iekšā medicīnas personāls un pikta medmāsa aizmigušam mazulim dūra valsts finansētu vakcinācijas poti. Var jau būt, ka valsts bērnudārza auklītes draudi aizvest manu piecgadīgo meitu uz policiju, jo aizņemtā mamma ir atnākusi pakaļ septiņas minūtes (!) pēc noteiktā laika, ir patiesas rūpes par bērnu.
Vēl labā atmiņā iespiedušies gandrīz divu gadu centieni panākt, lai kāds salabo salauztās mazajiem bīstamās šūpoles Vērmaņdārza bērnu laukumā. Parkā kursējošie pašvaldības policijas darbinieki, kurus uzrunāju pat ne pagājušā, bet aizpagājušā 1. septembra pasākumā, norādīja, ka man un četrgadīgajai meitai cauri pūlim, kas drūzmējas pie estrādes, būtu jāizlien pie skatuves. Tur esot atrodami Vērmaņdārza administrācijas darbinieki. Kad jautāju, kādā nolūkā tad policisti šeit pastaigājas, tika apsolīts, ka mans lūgums tiks nodots tālāk. Aptuveni nedēļu ap šūpolēm bija novilkta strīpainā policijas lente, tad tā pazuda. Vēl kāda mamma par šo lietu bija rakstījusi iesniegumu Rīgas domei. Bez rezultātiem. Varbūt sakritība - jaunas šūpoles parādījās pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām.
Minētās epizodes vieno apstāklis, ka iesaistītās personas - arī manis uzrunātā pašvaldības policiste - bija sievietes. Un tīnei, kura aizvainoti uz mani nošņācās 18. novembrī, sabiedriskajā transportā izcelta no bērniem un invalīdiem paredzētās vietas, taču, iespējams, pašai kādreiz būs bērni.
Mūsu sabiedrībā bērni diemžēl nav vērtība. Emocionālais piepildījums, ko tie dod, ir neaprakstāms, tomēr otrā svaru kausā ir sarūgtinājums, ka vairs nav cieņā nekādas cilvēku pasaulē pieņemtās normas: ne sieviešu solidaritāte, ne profesionālā atbildība un ētika.