Tiek prognozēts, ka ekonomikas izaugsme būs 4,2% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Labākajā gadījumā mēs noturēsim to pašu izaugsmes tempu, kāds ir patlaban. Tas tāpēc, ka degvielas ekonomikas izrāvienam valsts budžetā faktiski nav. Ir darbspēka nodokļu samazinājums, kas ir solis pareizajā virzienā, tomēr darbspēka nodokļa samazināšana par vienu procentpunktu noteikti nebūs tas faktors, kas var mazināt ēnu ekonomiku. Patiesu efektu darbspēka nodokļu samazināšana var dot, ja notiek radikāla samazināšana. Piemēram, Gruzija savulaik samazināja darbspēka nodokļus aptuveni par 50%, bet uz tik radikālu soli neviens Latvijā nav gatavs. Ja raugāmies uz elektrības cenu kāpuma tempu, tad labākajā gadījumā nākamgad nebūs strauja cenu lēciena. Nav arī pamata cerēt uz strauju augšupeju eksporta tirgos, jo galvenais Latvijas eksporta partneris ir Eiropas Savienība (ES), bet eirozona balansē uz recesijas robežas.
Jūsuprāt, lai sekmētu straujāku ekonomikas izaugsmi, vajadzēja no nākamā gada radikālāk samazināt darbspēka nodokļus?
Par darbspēka nodokļu samazināšanu runājot, sliktākais bija tas, ka netika īstenoti dotie solījumi. Ja bija ierakstīts likumā, ka vairāku gadu laikā tiks samazināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN), tad uzņēmēji paļāvās, ka šis solījums tiks turēts. Bet valdība šoruden pateica: «Tas, ko mēs pirms gada solījām, bija populisms.»
Jūsuprāt, IIN samazināšanu atlika, jo bija ekonomisks iemesls, vai arī politisko partiju domstarpības neļāva vienoties?
Reformu partijai bija uzstādījums, ka IIN vajag mazināt, bet iebildumi nāca no pašvaldībām, jo pašvaldībām viens no būtiskākajiem ienākumiem ir tieši IIN. Samazinot IIN, samazinās pašvaldību ienākumi, tāpēc, protams, pašvaldības kļuva neapmierinātas, nostājās opozīcijā valdošajai koalīcijai, un tas bija ļoti spēcīgs arguments, lai mainītu pieeju, samazinot nevis IIN, bet valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, kā arī palielinot neapliekamo minimumu un summu par apgādībā esošajām personām. Kopumā slikti, ka nemazināja IIN, bet labi, ka no darbspēka nodokļu mazināšanas virzības neatteicās pavisam.
Daudzkārt esat uzsvēris ēnu ekonomikas problēmu Latvijā. Lai ēnu ekonomika jūtami saruktu, radikāli jāmazina nodokļi vai jāmainās sabiedrībā dominējošajām vērtībām?
Es atbalstu kompleksus risinājumus. Jāmazina darbspēka nodokļi, jārada nodokļu sistēma, kas nosaka to, ka nav izdevīgi būt pelēkajā sektorā, bet nepieciešamas arī soda sankcijas. Ja tiek konstatēts pārkāpums, sankcijām jābūt pietiekami stiprām, lai no tām būtu bail. Svarīgi, lai kontroles institūcijas iemācītos izkalkulēt un notvert īstos pārkāpējus. Patlaban ļoti bieži redzam, ka sankcijas piemēro nevis tiem uzņēmējiem, kas reāli darbojas pelēkajā zonā, bet tiem, kuri patiesībā strādā korekti, bet pieļāvuši kādu formālu pārkāpumu. Piemēram, nesen dzirdēju par šādu gadījumu ar uzņēmumu, LRTK biedru, kas nodarbojas ar trikotāžas ražošanu dažādās Latvijas pilsētās. Aizbrauc atbildīgās kontroles institūcijas pārstāvji uz vienu no uzņēmuma šūšanas cehiem, kas atrodas nelielā Kurzemes pilsētā, un konstatē, ka vienai šuvējai uzņēmuma valdes priekšsēdētājs nav parakstījis darba līgumu, bet viņa jau strādā. Kontrolējošā institūcija kļūst bezgala pikta, uzņēmumam tiek piemērots sods ar visu likuma bardzību un tādā apjomā kā reālā ēnu ekonomikas gadījumā. Uzņēmums gan iepriekš jau ziņojis Valsts ieņēmumu dienestam, ka minētā šuvēja uzņēmumā sāks strādāt, un līgums nav parakstīts tikai tāpēc, ka uzņēmuma pārstāvji nebrauc katru dienu no Kurzemes uz Rīgu. Bet uzņēmums tiek pasludināts par ēnu ekonomikas flagmani un zaudē tiesības piedalīties publiskajos iepirkumos.
Šādi gadījumi liecina, kontrolējošās valsts institūcijas bieži vēršas pret neīstajiem, bet tie uzņēmēji, kas tiešām sistemātiski strādā pelēkajā zonā, vienkārši pasmejas par kontrolējošo institūciju rīcību. Bet ar kontroli vien ēnu ekonomiku nesamazināsim, jārada pārliecība, ka nav normāli attīstīt biznesu pelēkajā zonā.
Būvniecība bieži minēta kā viena no tām nozarēm, kurā ir ievērojams pelēkais sektors. Kā jūs domājat, cik jūtami tas ietekmē būvniecības galarezultāta kvalitāti?
Pelēkā zona būvniecībā pastāv, bet tai ir tendence samazināties. Es nedomāju, ka ir tieša saistība starp pelēko zonu un būvniecības galarezultāta kvalitāti. Manuprāt, lielāka problēma ir tā, ka pirmskrīzes gados būvniecībā Latvijā strādāja liels skaits profesionālu būvnieku, bet, kad sākās krīze, tad būvniecības nozarē kritums bija tikpat straujš kā labajos gados kāpums un būvniecības nozare zaudējusi ļoti daudzus speciālistus, kuri no Latvijas aizbrauca strādāt uz ārvalstīm. Un, protams, rodas jautājums, ar kādu gan kvalitāti patlaban tiek strādāts.
Kādas izmaiņas pēc pagājušajā nedēļā Zolitūdē notikušās traģēdijas, kad, sagrūstot ēkai, dzīvību zaudēja vairāk nekā 50 cilvēku, būtu jāizdara būvniecības jomu reglamentējošajos noramtīvajos dokumentos?
Latvijā ir ļoti sarežģīta būvatļaujas saņemšanas un būvniecības uzraudzības procedūra, bet, neraugoties uz to, ka šī procedūra ir birokrātiska, laikietilpīga un dārga, tā izrādījusies bezjēdzīga, ja reiz ir tik neatgriezeniski šokējošas sekas kā Zolitūdes traģēdijai, kurā dzīvību zaudējuši vairāk nekā 50 cilvēku. Ja mūsu valstī ikviens varētu celt, ko grib, un tad viss bruktu kopā, varētu teikt - trūkst uzraudzības. Bet uzraudzība pastāv, turklāt teorētiski ir ļoti stingra.
Cerams, ka sarežģītā birokrātiskā būvniecības jomu reglamentējošā procedūra vismaz ļaus precīzi atrast vainīgo, jo Zolitūdē notikušā traģisms - bojāgājušie un ievainotie lielā skaitā - patiesībā ir prātam neaptverams. Mājas tāpat vien nebrūk. Skaidrs, ka bijusi rupja cilvēciska kļūda, kas novedusi pie traģiskām sekām, un neapstrīdami kādam par to jāatbild. Es ļoti ceru, ka izmeklēšanā tiks noskaidrots, tieši kuri cilvēki ir kriminālatbildīgi par notikušo, jo tas, kas noticis, ir noziegums. Bet es arī ceru, ka tiks izdarīti secinājumi par to, kas jāuzlabo visā būvniecības un tās uzraudzības procesā, lai nākotnē izvairītos no traģēdijām. Nenoliedzami ļoti daudz no notikušā jāmācās gan uzņēmējiem, gan arī par būvniecības jomu atbildīgajām amatpersonām.
Kas attiecas uz to, tieši kurš būtu vainojams pie notikušā, mana juridiskā izglītība rada zināmu konservatīvismu un spriedumus izteikt es negribu. Patiesība jānoskaidro ļoti rūpīgā izmeklēšanā. Patlaban jāgaida, kāds būs izmeklēšanas slēdziens.
Vai nav tā, ka valsts un pašvaldības institūcijas pret būvniecības nozari gadiem izturējušās iecietīgi, jo šī nozare stiprināja valsts ekonomiku, veicināja IKP pieaugumu un nodrošināja daudzas darba vietas?
Nedomāju, ka bijusi īpaša iecietība tieši pret būvniecības nozari. Tas, ko nevar noliegt, ir fakts, ka būvniecības uzraudzības procedūra izrādījusies bez rezultāta.
Varbūt birokrātiskos dokumentus raksta kabinetos bez sasaistes ar reālo dzīvi?
Jau izskanējis, ka Valsts būvinspekcijas likvidēšana nebija pareizs solis. Tā tiešām varētu būt. Nākotnē jāveido spēcīga, neatkarīga būvuzraudzība. Ikvienā nozarē jebkurš uzņēmējs vienmēr ir orientēts uz peļņas gūšanu, uzņēmējam domāšanā dominē vēlme ietaupīt tik, cik vien var, bet taupīt drīkst saprāta robežās. Tur, kur taupīšana var ietekmēt cilvēku drošību, vajadzīga spēcīga un neatkarīga kontrole, lai taupība nenovestu līdz tik traģiskām sekām, kāda ir Zolitūdē notikusī traģēdija.
Runājot par LTRK pēdējā laikā pausto viedokli, uzsverat, ka mikrouzņēmumu nodokli nevajadzētu paaugstināt tik strauji, kā plānots. Kāds būtu optimālais risinājums ?
Mikrouzņēmumu regulējumu vajag pilnveidot, bet jāļauj mikrouzņēmumiem augt. Tikai tad, kad mikrouzņēmumam palielinās apgrozījums un darbinieku skaits, var paaugstināt nodokļu maksājumus. Jāanalizē arī tas, ka ļoti atšķirīgā situācijā atrodas tie mikrouzņēmumi, kas ir ražotāji, tie mikrouzņēmumi, kas ir pakalpojumu sniedzēji, un tie mikrouzņēmumi, kas ir tirgotāji. Ja pakalpojuma sniedzējam viens nodokļa procentpunkts nav izšķirošais, tad savukārt ražotājam viens procentpunkts var būt letāli svarīgs.
Turklāt mēs Saeimas pieņemto lēmumu kontekstā runājam nevis par vienu procentpunktu, bet par mikrouzņēmuma nodokļa kāpumu no 9% līdz 15%, kas ir kāpums par vairāk nekā 60%. Jau 9% liels nodoklis ražotājiem un tirgotājiem nav izdevīgs. LTRK biedru vidū ir daudz uzņēmēju, kuri mikrouzņēmumu režīmu izmantojuši, lai uzsāktu savu biznesu un pēc tam izauguši līdz SIA mērogiem. Savukārt mikrouzņēmumu nodokļu likmes celšana vienkārši iznīcinās mazo biznesu. Es teiktu, ka Saeima sākusi mikrouzņēmumu režīmu apkarot - tieši tā patiešām vērojamos lēmumus varētu saukt. Bet tieši šonedēļ mūsu Mikrouzņēmumu atbalsta programma ieguva Eiropas Uzņēmējdarbības veicināšanas balvu kā veiksmīgākais mazā biznesa atbalsta projekts ES. Tas nozīmē, ka ES izsaka atzinību Latvijai un uzsver: «Malači, citām valstīm no jums jāmācās,» bet mūsu pašu Saeima paveikto grib iznīcināt.
Tipisks mikrouzņēmuma veidotājs ir uzņēmīgs cilvēks, kas krīzes laikā zaudēja darbu un pievērsās savam biznesam?
Mikrouzņēmumu veidotāju pieredze ir ļoti dažāda. Kad sākās krīze, kopā ar premjeru Valdi Dombrovski spriedām, ko darīt - bezdarbnieku skaits aug, vajag kaut kādā veidā bēdīgo sociālekonomisko situāciju risināt, jo pabalsti nav ilgtermiņa risinājums. Tad mēs - LTRK un mūsu domubiedri - teicām, ka jārada programma, lai cilvēki, kuri zaudējuši darbu, vismaz par sevi varētu parūpēties. Šāds viedoklis aizsāka mikrouzņēmumu režīma veidošanu.
Vēl viens valstiska mēroga motīvs mikrouzņēmumu veidošanai bija nepieciešamība cīnīties ar tobrīd iespaidīgo ēnu ekonomiku. Tagad redzam, ka situācija uzlabojusies, mazinājies bezdarbs, vērojams IKP kāpums, arī mikrouzņēmumi aug un to skaits palielinās. Pērn visa gada laikā mikrouzņēmumu nodoklī tika samaksāti 20 miljoni latu, šogad jau ir samaksāti vismaz 20 miljoni latu.
Mēs patlaban gatavojam redakciju mikrouzņēmumu darbību reglamentējošo likumu grozījumiem un plānojam to decembrī iesniegt Saeimā.
Ko paredz šī redakcija?
Nodokļu likmes diferencēšanu atkarībā no mikrouzņēmuma apgrozījuma un pamatdarbības veida.
Kā vērtējat pārmetumu, ka mikrouzņēmumos iesaistītajiem cilvēkiem ir pārāk vāja sociālā aizsardzība?
Attiecībā uz mikrouzņēmumiem nav tās klasiskās, parasti diskusiju epicentrā esošās situācijas, kad ir lielais, ļaunais megauzņēmums - darba devējs, kurš dara pāri vājajam, neaizsargātajam darba ņēmējam. Mikrouzņēmumu gadījumā cilvēki paši radījuši darba vietas sev un jāsaka, ja arī dara kādam pāri, tad sev. Vai tad būtu labāk, ja šie cilvēki būtu bezdarbnieki un prasītu pabalstus no valsts, no pašvaldības? Noteikti ne! Turklāt daudzi mikrouzņēmumu veidotāji patlaban paralēli strādā citur, un tur arī tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Risks, ka mikrouzņēmumu veidotāji būs vecumdienām pakļauti mazām pensijām, ir tikai gadījumā, ja uzskatām, ka mikrouzņēmums neaugs. Bet mikrouzņēmums var augt un dažu gadu laikā kļūt par mazu uzņēmumu, kas strādā vispārējā nodokļu maksātāja režīmā, bet desmit gadu laikā pat par lielu uzņēmumu. Pats pieņēmums, ka mikrouzņēmums vienmēr paliks mikrouzņēmuma mērogā, ir neloģisks. Jā, būs mikrouzņēmumi, kas beigs pastāvēt, bet citi pēc 20 gadiem būs spēcīgi spēlētāji savā nozarē.
Kāpēc tieši šobrīd vērojama vēlme, kā jūs sakāt, iznīcināt mikrouzņēmumus? Iemesls var būt tas, ka daudzi darba devēji sūdzas par darbinieku trūkumu un tāpēc jācenšas pārvirzīt cilvēkus no mazā biznesa uz darba ņēmēju statusu?
Tas patiešām varētu būt iemesls, jo darba devējiem ir izdevīgs liels darba meklētāju īpatsvars, it īpaši darba tirgū pieprasītajās specialitātēs. Lielie darba devēji nav sajūsmā par Mikrouzņēmumu atbalsta programmu. Izskanējušas arī runas, ka mikrouzņēmumi nekorekti konkurē ar lielajiem uzņēmumiem, bija runa tieši par būvniecības nozari, kas vispār pēc pagājušajā nedēļā notikušās traģēdijas ir ļoti nepatīkamā situācijā. Bet realitātē, protams, nav tā, ka lielos uzņēmumus tirgū izkonkurē mikrouzņēmumi. Galvenais arguments, kas izskanēja publiski, bija tas, ka cilvēkiem, kuri strādā mikrouzņēmumu segmentā, nav sociālās apdrošināšanas, un arī tika minēts, ka mikrouzņēmumus izmanto nodokļu optimizācijai. Bet globālā mērogā tādas tendences noteikti nav. Mikrouzņēmumi tieši veicina to, ka daļa biznesa iznāk no ēnu ekonomikas.