Agri no rīta atgriežas miteklī, un tur dienā mēdz atpūsties arī kopā ar draugiem. Ko viņi tur dara, skaidri nav zināms, visdrīzāk snauž. Šī Latvijas retuma meža susura dzīve ir diezgan noslēpumaina, bet interesantas ainas izdevies atklāt Latvijas pētniekiem, ar īpašu raidītāju viņu izsekojot.
Susuru pētnieks Valdis Pilāts kopā ar Daugavpils universitātes Sistemātiskās bioloģijas institūta un mežzinātnes institūta Silava pētniekiem Digni Pilāti un Aivaru Ornicānu, izsekot meža susuru apņēmās pērnajā vasarā. Par pelēm tikai nedaudz lielākajām radībām tika iegādātas «dārgas kaklarotas» - ar radioraidītāju aprīkotas sīkas kaklasiksniņas. «Kāpēc? Tā ir suga, par kuras dzīvesveidu Latvijā gandrīz nekas nav zināms. Tā ir zinātkāre, kas pētnieku virza, lai noskaidrotu, ko darīt, lai šī suga neizzustu cilvēka saimnieciskās darbības dēļ,» stāsta V. Pilāts. Meža susuru skaits Latvijā nav zināms, tas varētu būt mērojams simtos. Latvijā mīt arī lielais susurs, mazais susurs un ārkārtīgi retais dārza susurs. Visi ir reti Latvijā, mazāk rets ir mazais susurs, izteikts kurzemnieks dzīvesvietas izvēlē. Tagad susuru dzīvē ir mazuļu gaidīšanas posms, ap Jāņiem jādzimst mazuļiem.
Atrada tukšu siksniņu
Susurs ir mazākais dzīvnieks, kurš Latvijā aprīkots ar raidītāju, iepriekš pētījumos raidītāji likti lūšiem, mazajiem ērgļiem, melnajiem stārķiem, ziemeļu gulbjiem. Meža susuri ar raidītājiem aprīkoti tikai vienā pētījumā Polijā Belovežas gāršā, liecina citu valstu pieredze. Latvijas pētnieki tieši šo sugu izvēlējās, jo šis susurs ar telemetrijas metodēm ir vismazāk pētītais, turklāt viņš Latvijā ir uz savas izplatības galējās ziemeļu robežas. «Darījām mācoties,» par pētījuma tehnisko pusi saka V. Pilāts. Atrast susurus nenācās pārāk grūti, jo jau iepriekš pētnieki tiem izlikuši būrīšus un regulāri tos pārbaudījuši. Zināja, kur meklēt. «Parasti jau, protams, uz pasūtījumu noķert ir sarežģītāk,» piebilst V. Pilāts. Meža susuri uzmeklēti vienīgajā vietā, kur tie Latvijā dzīvo - Daugavpils rajona Ilgās mežā, protams, dienas laikā, kad viņi koku dobumos vai būrīšos guļ.
Sīkajā siksniņā iemontētais raidītājs kopā ar visu siksniņu svēra apmēram divus gramus. Pats meža susurs sver ap 35, 40 gramiem. Kopā noķerti seši susuri. Sākumā bija domāts ķert piecus, taču gadījās neveiksme - viena susura kaklasiksnu pētnieki atrada zem koka dobuma. «Iespējams, susuram, lienot ārā no dobuma, kaklasiksna bija nomaukusies no kakla. Nedomājam, ka kāds bija noķēris susuru un apēdis. Bet arī tādu faktu nevar izslēgt,» spriež V. Pilāts. Baterijas darbojušās īsu laiku - ilgākais nedēļu, desmit dienas. Tad susurus atkal uzmeklēja un kaklasiksnas noņēma.
Naktī pameta bērnus
«Mēs centāmies pieiet maksimāli tuvu, lai saprastu, kur susurs atrodas, taču naktī orientēties nebija tā vieglākā lieta,» par susuru izsekošanu, sekojot signālam, saka V. Pilāts. Par to, ka susura nakts gaitas aptver nelielu rajonu, nebija liels pārsteigums. «Pamatiecirknis» no dienas migas bija ap 100, 150 metriem, atsevišķos gadījumos arī pat 300 metru. «Mums varbūt liekas, kas ir 300 metru, neliels attālums. Taču, ja zina, ka naktī mazais dzīvnieks nevis pa zemi, bet pa krūmiem, kokiem noskrien tos 300 metrus, tas ir ļoti liels attālums,» saka pētnieks.
Atklājies arī, ka susuru diendusas vietas - koku dobumi - ir pārsteidzoši dažādi. Arī pavisam neliela sprauga kokā, kurai ejot garām neviens neiedomātos, ka tur diendusu guļ susurs. Sagadīšanās dēļ pētnieki raidītāju uzlika susuru mammai, kurai pēc dažām dienām piedzima mazuļi. Par lielu pārsteigumu izrādījās, ka mamma uz visu nakti - apmēram sešām stundām - mazuļus pamet. «Atstāja būrīti, aizgāja savās nakts gaitās - medībās,» saka V. Pilāts. Meža susuri medī kukaiņus. V. Pilāts saka -derīgi būtu šo projektu turpināt, taču trūkst finansējuma.