Tāpat kā daudzi citi vecāki, kuriem septembrī bērns vai nu sāks, vai arī atsāks skolas gaitas, arī es esmu ticis pie maza un maģiska sarakstiņa, un jāatzīst, tas ir gana pagarš. Līdzās nepieciešamajai mugursomai, vingrošanas tērpam, pildspalvām un zīmuļiem, kā arī vēl visādiem gana pašsaprotamiem skolas niekiem atsevišķā ailē ir norādīts arī tas, par ko pēdējā laikā saistībā ar skolu runā visvairāk, visskaļāk un diskusijās ielaižas pat Latvijas augstākās amatpersonas. Proti, runa ir par visu zināšanu pamatavotu - mācību grāmatām un darba burtnīcām.
Sarēķinu. Man sanāk tērēt 24 latus. Neba jau es nevarētu tos atļauties vai man būtu žēl, taču tagad jūtos samulsis. Redz, visaugstākais Latvijas likums - Satversme - nosakot, ka pamata un vidējā izglītība Latvijā ir bez maksas un visi mācību materiāli jāsarūpē valstij. Tad jau var sanākt, ka es tā kā pārkāpju Satversmi. Tad ko - pirkt vai nepirkt man tās grāmatas?
Par vecāku aizstāvi un kareivi numur viens šajā jautājumā ir pieteicies tiesībsargs Juris Jansons, aicinot arī tādus kā mani par šādiem sarakstiņiem nekavējoties ziņot tieši viņam. Vēl vairāk - viņš sola palīdzēt sagatavot iesniegumu «skolas faktiskās rīcības apstrīdēšanai». Bet ja ne un skola tomēr spurojas un grāmatas liek pirkt, Jansons velk laukā visšaušalīgāko zobenu - viņš gatavs pārstāvēt vecākus administratīvajā tiesā.
Skan braši un bezbailīgi. Tātad varētu tās grāmatas nepirkt un ar tiesībsarga gādību kā kārtīgs pilsonis tiesiskā valstī doties uz tiesu. Bet vai nav tā, ka līdz 1. septembrim tā tiesa ne vien nepagūs izskatīt manu lietu, bet pat neuzmetīs skatienu manai prasībai? Ko tad? Tad no plānotās sēdēšanas skolas solā mans bērns varētu pārvākties uz sēdēšanu tiesā, gaidot visvareno spriedumu, un skolas gaitas, piemēram, uzsākt deviņu gadu vecumā. Vai varbūt tādēļ valstij ir plāns sākt iešanu skolā agrāk, lai ir laiks arī patiesāties. Eh, tātad tomēr jāpērk tās grāmatas, un acīmredzot uz tiesu var iet pēc tam. Bet kurš tad atdos man tos 24 latus? Un vai vispār atdos? Un kāpēc tad tiesāties, ja grāmatas jau nopirktas - uz to tiesībsargs diemžēl nesaka neko.
Ar savu priekšlikumu šajā kutelīgajā situācijā klajā nācis arī izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis. Atšķirībā no tiesāties gatavā tiesībsarga, viņš aicina situāciju risināt bez kara un miermīlīgi, proti, mācību iestādēm būtu jānodrošina alternatīvi veidi bērniem, kā iztikt bez mācību grāmatām un darba burtnīcām. Nu re, tātad tomēr var nepirkt. Tomēr neslēpšu, tas «alternatīvais» veids tomēr raisa zināmas šaubas. Pirmkārt, nez kā tas būtu - 3. septembrī skolas vadībai un skolotājiem, kuri gadu gadiem iestaigājuši vienas un tās pašas mācību vielas takas, pēkšņi paziņot, ka 24 latu dēļ manam bērnam, lūdzu, sarīkojiet ko alternatīvu. Bet, otrkārt, nez kā tas varētu izpausties sadzīvē? Viena ainiņa, ko redzu, ka mans bērns, kamēr citi rēķina pēc grāmatas, klases vienā stūrī to pašu dara pie akvārija un uz zivtiņām, bet otra - ka viņš apņēmīgi cenšas pār blakussēdētāja elkoni ielūrēt viņa grāmatā, kurš savukārt to īsti negrib rādīt, jo viņa vecāki, lūk, dabūjuši tērēties. Vai tik tas tomēr nevar beigties ar to, ka galu galā mans bērns, uz kuru ietaupīti 24 lati, skolotāju un savu klasesbiedru acīs kļūs tik alternatīvs, ka vienādojumu risināšanai viņam tiks ierādītas betona plāksnes skolas priekšpagalmā. Un kā pēc tam, kad nāks fizika, ķīmija un ģeometrija? Ar zivtiņām varētu vairs nepietikt. Un visbeidzot - vai tad skolas ir tie īstie ļaundari, kuri skopi tup uz treknas naudas kaudzes, spītīgi nepērk nevienu grāmatu, cenšoties izspiest no vecākiem pēc iespējas lielākus labumus.
Tad pirkt vai nepirkt tās grāmatas?
Diemžēl ne no Ķīļa un arī ne no tiesībsarga šādu atbildi, ko šobrīd pirms septembra varētu gaidīt tūkstošiem vecāku, tā arī nesagaidīt. Kā redzams, viņu risinājumi ir ļoti tālu no reālās dzīves, un, visticamāk, tieši tādēļ arī šis gadiem muļļātais jautājums, kuram tagad īsti ir jāpērk grāmatas - valstij vai vecākiem, ir palicis neatrisināts un tāds, visticamāk, paliks arī šogad.
Šī ir tikai viena no neskaitāmām ainām, kur aiz politiķu lēmumiem, padomiem un ieteikumiem ir ne mazums nesakritību ar reālo dzīvi. Šoreiz tā ir 24 latu lieta, taču, piemēram, veselības ministres Ingrīdas Circenes piedāvātā veselības aprūpes pieejamības sasaiste ar nodokļu nomaksu slēpj daudz lielākus riskus. Ja ir plānots noteikt, ka ilgstošajiem bezdarbniekiem ģimenes ārsta apmeklējums viena lata vietā turpmāk maksās septiņus, ministrei jāspēj atbildēt uz reālās dzīves un reālas Balvu ģimenes ārstes uzdotu jautājumu: «Man sirds sāp, kā es pacientiem pateikšu - man jums jāatsaka palīdzība, jo jūs neesat maksājis nodokļus?»